laime :)

Dārgie draugi, dzīve ir sasodīti skaista, valdzinoša un ņemama. Esmu azartā, lai izbaudītu dzīves plūsmu... Nē, tā sajūsma nav atkarīga no kaut kādām kaitīgām blakusvielām, sajūsma rodas no notikumiem, no cilvēkiem apkārt, no sajūtu pārpilnības...bet dažreiz es tomēr sāku brīnīties, kāpēc es priecājos? Pieslēdzas vidējais cilvēciskais un sāk štukot: tā nav, tā nav, tas vēl nav noticies-kāda velna pēc es priecājos? Atbilde, kas rodas kaut kur dziļumā- jo vienkārši jūtos labi, kājas kustinu, rokas arī, pat smadzenes dažkārt...nu tad ko? Vai tā maz drīkst? Pēc sabiedrības standartiem tas taču pieskaitāms pie kādas kaites ar neizlasāmu nosaukumu... bet kā lai iekšēju laimi (kas rodas no nekā) nosauc par vesela un saprātīga cilvēka apziņas un ķermeņa stāvokli? Kādi vēl, sasodīts, notikumi? Kādi cilvēki? Vai par viņiem tā vienkārši drīkst priecāties? Vai tad pirms prieka nevajadzētu lai viņi tevi vai nu mīl, vai danco apkārt? Nu vai vismaz izrāda draudzību (īstu, ne viltotu zem pieklājības plīvura) .... par ko es īsti satraucos? Vai es šaubos vai drīkstu baudīt iekšējo laimi par spīti lielākajam sabiedrības uzskatam, ka laimīgie ir vien tie, kuri ir populāri, turīgi un mīlēti? ... nē, par sevi es nešaubos...varbūt vien tad, kad redzu, ka garāmgājēji klusējot slepus sev uzdod jautājumus: interesanti, par ko tāds prieks? Laikam tikko pēc seksa... varbūt cilvēks sarijies kaut ko...kur var dabūt? Varbūt dabūjis prēmiju? Vai šodien algas diena? Varbūt kāds dāvanu uzdāvinājis?.... ak cilvēki, bet tikai tāpēc, ka šodiena ir burvīga, vakardiena- superīga un rītdiena-pilna laimes (sun)