Vēstule sniegāJau aizsnieg vēstule, ko rakstīju tev sniegā,
Pār zemi vakars tumšu sagšu auž,
Vien tikai kvēl, vēl sārtā roze sniegā,
Cik skumji man, tā laikam nenojauš.
Es rakstīju, par cerībām un ilgām,
Par mīlestību, kas pat vējā plaukst,
Par to ,cik garš ir gaidīšanas mirklis,
Kad dvēsele pēc dvēselītes alkst.
Tu neatnāci, tomēr es vēl ticu,
Ka tava sirds, caur sniegputeni brien,
Vēl balstoties, tai sīkā gaismas starā,
Kas malduguņu ēnām garām lien.
Tu neatnāci, ko gan es lai saku,
Tavs gaismas stars, vien ēnas ceļā sviež,
Nāks rīts un izdzēsīs šīs ēnas,
Kas šobrīd sirdi, šķiet pie zemes spiež.
Cik muļķīgi bij vārdus rakstīt sniegā,
Cik muļķīgi, ļaut rozei sniegā salt,
Jo nespēj viens pats būt tu laimes kalējs,
Jo nespēj viens, priekš diviem laimi kalt.
Es paceļu, pie krūtīm glaužu rozi,
No ziedlapām līst asariņu strauts,
Es šobrīd nejūtos vairs vientuļš,
Es jūtos bezgalīgās mīlas skauts...
(DZIDRA ČUMAKEVIČA) |
