Spārnotais dziedonis

Mazs, sniegā nomaldījies dziedonīts,
kam sirds vietā pukst saules pasaciņa,
ar spodru dziesmiņu uz balta zara trīc
un zib un vizuļo kā dzintaruguntiņa.

Kur dīvaini tas ir šai baltā klusumā!
Kā brīnumam tam tuvojos es, pārslas sēdams:

Mans mazais draugs... Te — spurks! Un nava vairs nekā —
tik zars vēl līgojas, to klusi pieminēdams,
un sniegā pūkainā sīksīkās pēdiņas ...

Kur nāca viņš? Kur palika? Kā teikt! Ak, Dievs —
tik rāpuļgaita mums ir droši izpētāma.
Gars spārnotais kā sapnis nāk un aizlaižas,
un kam viņš pamirdz, var tam tikai — pateikties.

/dzejoļa autors Fricis Bārda/