Mednieku pastāsts ar traģiskām beigām

Es tais vāļe - kaimi`š Andrejs
Tāds kā ierāvs stāv aiz dōr,
Jēren gāle, kažoks plandes,
Mopšel` paņēms līdz pie šnor`.

"Ko ta krates, nāk takš iekše,"
Aicin` es šos āb`s ar sūn,
"Noslauk` kamaš namdōr priekša,
Es pa tolaik uzstais`s gūn!"

Šis velk laukā butel sīve,
Nu, sadabūj es piekampt zuv.
Dzer un pārspriež kā iet dzīve,
Ko dar nāburg tāl un tuv.

Es vēl sadabūj vīn salde,
Dziedāj` mēs par mēž` un nakt`...
Andrejs uzsit kulak galde:
"Joren, jāiet rīt uz jakt`!"

Rītā gāl kā lapseņ` punders,
Sierds ar mokem izsit takt`,
Ausis dūc kā milzīgs dunders,
Acis reizēm satumst nakt`!

Nu bet, norun paliek norun,
Sadabūj es biss un skrots.
Tad jūs nepazīst vēl Joren -
Neraus to ne šnābs ne jods!

Medīb krancs jau dreb kā sale,
Uzmet plecos medīb taš,
Nav ko kavēt - jābūt gale
Deviņos pie Gare Saš.

Jauki gan tai meža zaļe -
Vāvers eglē danco tvist,
Puten kors rau kuplejs vaļe,
Bērze rājes medeņ vist`.

Nu, savāces mūs vīr` kād` četer`
Vis` bij āpbruņot` līdz zob`,
Va būs vilk`, va cūk`, va teter` -
Pievākt vares vis ar god`!

Ierāv katers vēl pa šļuke
Un tad sastājies uz mast`.
Es tā pohās bij jau cukē -
Krančam rādijes div ast`.

Pirma maste gāj kā kare -
Šunels rēj un mednieks šau,
Katers darīj ko vien varej,
Beigās nekas nošauts nav.

Toties pusdien`s bij kā kāzes -
Iesme čorkstēj medniek dess,
Brandavs saliets visiem glāzes,
Pietrūkās tik meits un džess.

Kad bij dūše tā ka zvērem,
Katers sagribēj ko šaut,
Viens jau muld par tīģer bērem,
Cits grib mājes bullēn kaut.

Es ar` drūmīg lūrēj krūmes,
Ieraudzīj` uzreiz div` laps`s.
Stobers tines pulver` dūmes,
Dome - abem divem kaps.

Bet, kad ieraudzīj` KO nošāvs -
Dullums izkūpēj` kā dūm`,
Sierds man iedrebējās sāpes -
Mopšel` augšpēd` gul zem krūm`!

Tagad es pie sevem dome,
Neskait` mān par dull` vai trak`,
Ka nevienā medniek` some
Nedrīkst būt no šnāb` ne smak`!