Bauda

Vēl pat nebija pienācis otro brokastu laiks, kad manā darba telpā kā viesulis iebrāzās sievišķis. Parasti tā nemēdz būt. Vairums klientu mēdz attapties pret vakaru, kad problēmu, kas bija jāatrisina vakar, nealiek nekas cits, kā pārcelt uz rītu. Pacēlu acis un mēģināju saskatīt kādus vaibstus starp milzu cepuri un tāda paša materiāla kažoku. Nodomāju, ka nav jau vēl nemaz tik auksti, lai tā tuntulētos, bet tad domās sevi norāju - cilvēki ir dažādi un man būs tos pieņemt tādus, kādi tie ir. Sekundes simtdaļās jau biju ieņēmusi aizsardzības pozīcjias, ko netaisījos pamest līdz pat neplānotās sarunas beigām. "Čau, čau, sen neredzētā!" atskanēja no cepures apakšas balss, kas izklausījās man labvēlīga. Hmmm... Tembrs tāds kā dzirdēts, bet uzreiz nespēju atcerēties balss īpašnieci. Vēl brīdis, kamēr spalvu kušķis tiek atstumts tālāk uz pakausi un... Jā! Tā ir viņa! Savulaik gadus četrus pavadījām vienā skolas solā, pēc augstskolas vēl laiku pa laikam tikāmies, tad kādu brīdi viena otru mudinājām atrast laiku un satikties, līdz pēdējā laikā sakari bija palikuši vien tik, cik uz lieliem svētkiem atsūtīta standartizēta elektroniska vēstule. Tagad atbraukusi no savas tāltālās zemes un iedomājusies mani apciemot. Kaut garāmskrienot, kaut uz mazu brīdi. Jo esot sapratusi, ka tā tas turpināties nevar un nolēmusi, ka mēģinās satikt maksimāli visus. Satikšanās patiešām bija tikai vienas kafijas garumā, bet cik daudz prieka un baudas! Cik maz gan cilvēkam vajag. Bet varbūt tomēr tas bija tik daudz?

Ierakstā nevaru nepieminēt ciemakukulim atvestos macaroons. Lai arī pie mums "ienākuši" jau pirms kāda laika, nebija sanācis tos nobaudīt. Iepriekš nevarēju saprast, kas cepumos ir tāds, par ko maksāt TĀDU naudu? Šķiet, ka nupat saprotu... Bauda...