Jānis Damroze

Domāju , es burvis

Domāju, vienmēr, lai kur es ietu

Atvērsies man durvis it visas

Likās, pasaule tik trausla un mīļa

Vien vajag, lai es tai uzsmaidītu

Vien vajag, lai es tai uzsmaidītu

Un uzburtos zeme ar saulainu krastu

Kur mani saprastu un nepārprastu

Tur zeltainas takas uz mājām, kur gaida

Mīlā pukstoša sirds. Gaida un neatraida

Tik domu straujums sapni aizbaidīja

Kaut pāri bija uzcelts varavīksnes tilts

Bet varbūt pārlieku pārliecināts biju

Domāju – mums vienam bez otra

Sirdis mīlošas pukstēt stās

Sirdis mīlošas pukstēt stās. Sirdis

Vienu bez otras sūrstošas brūces klās

Sirdis mīlošas viena otru neatstās

Bet varbūt biju pārliecināts

Vien vajag, lai es uzsmaidītu

Piedod man, grēcīgajam

Piedod, ka manī ticības bija par daudz

Piedod, ka apšaubīju

es mīlestību tavu

Piedod par asarām,

par nevērību, par augstprātību

kas daudziem lika ciest

Kad vakaros noliecies

Pār katru bērnu gultiņā

Maigi glāstot tam vaigu

Stāsti, ka vieglāk būs rīt

Man ir viegli, to redzot

Tagad manā sirdī tev vieta

Mana gaismas ziedošā pilsēta

Mīlestībā pieņems ikvienu

Kas nāks savu sapni piepildīt