Kas tas bija?

Savā apzinīgajā dzīvē es neesmu nekāds kukaiņu mīļotājs, bet šonakt nez kāpēc biju pievienojusies entomologu saimei. Man uz lodžijas dzīvoja kāds vabuļu pāris, kluss un nekaitīgs. Abi sarkanspārņi bija apmetušies dēļu grīdas šķirbā un laiku pa laikam no tās izbāza laukā savus degunteļus, lai novērtētu apkārtējo situāciju. Izklausās mīlīgi, vai ne?

Nezinu priekšvēsturi, bet nopratu, ka man ir bijusi arī kaut kāda saistība ar čūskām. Bet ne ar tādām, kā mēs iedomājamies, tās pieminot. Mana čūska bija maza, mazmazītiņa. Pat vidusdmēra slieka likās kā zilonis pret manu sīkaliņu, kas arī dzīvoja turpat uz lodžijas. Pa kājām nemaisījās, gulēja saritinājusies zem mežvīna lapas. Arī jauki.

Un tad... Nezinu, kas notika un kāpēc, bet mani jaukumi kļuva par šaušalām, kā dēļ pamodos nosvīdusi aukstiem sviedriem. Čiusks bija izaudzis par vairāk kā metru garu rokas resnuma kobru, uzpūtis kapuci un nikni sitās pret lodžijas stiklu, izrādot nepārprotamu vēlmi man nodarīt ko ne visai labu. Starp mums bija stikls, bet es nezin kāpēc tomēr atvēru durvis un izgāju laukā. Kur pazuda kobra, nezinu. Sajūta gan lika domāt, ka pazudusi ne uz pavisam. Toties mani vabuļi, arī krietni paaugušies, man uzbruka, līdzīgi kā skarabeji no The Mummy. Es metos tos mīdīt, bet katrs samītais kukainis tajā pašā momentā izsķīda daudzos tādos pašos, mazākos, bet krietni aktīvākos. Es tā es tos mīdu, mīdu, tie tik dalās un dalās...

Pamodos. Kā tur bija, kā nebija, bet sajūtas ne no tām patīkamākajām. Tagad interesanti, ko man sapņu vīriņš centās pastāstīt un kāpēc?