Šis un tas par seksu I daļa

Nenoliedzami, sekss ir dabisks dzīvesprieka, labsajūtas, veselības un enerģijas ģenerators. To mēs zinām tagad, bet vēl pirms simts gadiem sabiedrība tā nedomāja, vismaz Rietumu sabiedrība ne. Tajā pašā laikā nupat esam spiesti secināt – kā par daudz, tas par skādi. Sekss no dzīves aizkulisēm ir uznācis uz skatuves, kur jau dažus gadu desmitus spēlē galveno lomu. Vēl vairāk – tas ir kļuvis par visu lietu mēru, cilvēka dzīves kvalitātes lakmusa papīriņu. Uzplaukstot visā krāšņumā un pārpilnībā, sekss mūsdienās ir zaudējis metafizisko lielumu, un, pārmērīgi akcentējot seksu, zūd mīlestības garīgā burvība un iedvesmojošā traģika. Sekss ir tehnoloģija un izklaide, hamburgers, ko apēst bez garšas. Tomēr no laika, kad sekss nepavisam nebija cilvēka dzīves galvenā komponente, mūs šķir tikai nepilni simts gadi. Tolaik svarīgāka bija dvēseles, gara, prāta, domu pasaule. Kas tad īsti ir sekss – dievišķa brīvības izpausme, radīšanas instruments, nemirstības eliksīrs vai trekns tārps uz makšķeres āķa, bīstama narkotika, manipulāciju līdzeklis, kas notrulina jutekļus? Gan kristīgā baznīca, gan Austrumu filozofijas runā par atturēšanos no seksa, dieva kalpi un viedie dzīvo celibātā. Iemesls tam ir uzskats, ka, nododoties zemākajām baudām, garīgas virsotnes nesasniegt. Ja ķermeni nekontrolē gars, grēcīgā miesa nespēj apstāties un atteikties no mirkļa iegribas, tad cilvēks kā negausīgs lopiņš rij un rij – ēdienu, dzērienu, seksu, līdz kļūst par nožēlojamu radījumu. Tomēr uz jautājumu, vai sekss ir labs vai slikts, atbilde, visticamāk, skan: viss atkarīgs no attieksmes. Seksa tēma ir apvīta ar mītiem, stereotipiem, meliem un pārspīlējumiem, tāpēc aplūkosim seksa gaismas un ēnas puses. Vispirms par to, kāda ir seksa ķīmija, kādu iespaidu tas atstāj uz mūsu ķermeni un prātu. Pētījumi rāda, ka cilvēki aktīvāk nodarbojas ar seksu krīzes un stresa situācijās, jo tas ir dabisks antidepresants. Izstrādājas laimes hormoni, cilvēks nolaiž tvaiku un kļūst rāms kā jērs. Ja kādam ir bail no publiskas uzstāšanās, atliek iepriekšējā dienā pamīlēties, un runa izdosies spoža, jo sekss palīdz labāk nekā mantras skaitīšana, vannošanās zāļu novārījumos vai tablešu rīšana. Vienīgais noteikums – sievietei dzimumaktam jāvainogajas ar orgasmu. Un vēl – pašdarbība nederēs. Arī sportisti labi zina, ka seksa pārpilnība atslābina, bet trūkums rada sasprindzinājumu un agresiju, tāpēc pirms nozīmīgām sacensībām no mīlas priekiem atsakās. Jo runa ir par iedarbību uz psihi, nevis fizisko ķermeni, kam mērens sekss dara labu jebkurā dzīves situācijā. Slavenais bokseris Muhameds Ali sacīja: “Atturoties no seksa, tu kļūsti par dižo karavīru.” Viņš paskaidroja, ka sekss atslābina gribu un samazina spēju koncentrēties. Turpretī atturēšanās rada pirmsstarta saspringumu. Sekss ir lielisks treniņš visām organisma sistēmām, jo sirds pukst un asinis riņķo straujāk, izstrādājas hormoni, aktivizējas priekšdziedzeris, darbojas muskuļi. Septiņdesmitajos gados valdīja uzskats, ka vīriešiem pēc seksa fiziskās funkcijas samazinās par 20%, tāpēc sportistiem ieteica ierobežot dzimumdzīvi. Patiesībā sekss, ja vien netiek darīts kaut kas ekstrēms, no enerģētiskā krājuma paņem tikai 200–250 kilokaloriju, bet olbaltumvielu zudums ir pavisam niecīgs – tikai daži grami. Tiesa, dzimumakts paņem diennakts cinka normu. Cinks ir metāls, kas aktīvi piedalās atjaunošanas procesā, un, ja tā trūkums netiek papildināts, piezogas nogurums. Tomēr cinku uzkrāt nav iespējams, tāpēc agrāk sportistiem ieteiktā pusotra mēneša atturība no seksa mūsdienās tiek uzskatīta par pilnīgi bezjēdzīgu. Patiesībā sekss stimulē dabisku testosterona izdalīšanos, kas ir vissvarīgākais muskuļu šķiedru būvmateriāls. Sporta ārsti pat biedē, ka ilgstoša atturēšanās no seksa ir bīstama, jo organisms atradinās no dabiskām reakcijām, notiek izmaiņas dzimumorgānos, samazinās asins pieplūde un pasliktinās traheju stāvoklis, kas var izraisīt vēnu varikozi. Bez sekām nepaliek arī „vīrieša otra sirds” – priekšdziedzeris. Var teikt, ka bez regulāriem treniņiem nav rekordu ne sportā, ne seksā. Pārmaiņu treneris un seksologs Artūrs Šulcs par veselīgu pozitīvās domāšanas izpausmi dēvē masturbāciju, jo spilgta vizualizācija rada lielu iespējamību, ka nākotnē cilvēks spēs realizēt savas seksa fantāzijas. Pašapmierināšanās rada brīvību un apziņu, ka tev pieder ķermenis, ar ko tu vari darīt visu, ko vēlies. Priekšstati mainās. Masturbāciju, ko pirms gadiem simts uzskatīja par nāves grēku, kaunu, negodu, psihisku un fizisku slimību cēloni, tagad dēvē par garīgās un fiziskās veselības apliecinājumu. Pēc seksologa domām, sava ķermeņa apgūšana un iemīlēšana ir viens no laimīgas dzīves priekšnosacījumiem, kas bez brīvas seksualitātes nemaz tāda nevar būt. Viņa pozīcija ir skaidra un nepārprotama: sekss ir brīvība, jebkuri aizspriedumi – važas. Ja sešdesmit, sešdesmit piecus vai septiņdesmit gadu veca sieviete staro, ir enerģiska, kustīga, ieinteresēta dzīvē, varam saderēt, ka viņa ir seksuāli aktīva. Kamēr tev ir sekss, tu esi interesants, vajadzīgs, tevi grib, tu esi dzīvs. Seksa neesamība ir signāls, ka tavs ķermenis netiek iekārots, jo kļuvis nederīgs no gēnu viedokļa vissvarīgākajai funkcijai – dzīvības došanai. Tā teikt, ej naglot zārku, tinies palagā un čāpo uz kapiem. Tieši savas produktivitātes apliecināšana par katru cenu ir iemesls tam, kāpēc pa tava televizora ekrānu šurpu turpu skraida sieviete vecumā ap sešdesmit, apžmiegtā zīda kleitā, ar mākslīgi savilktu seju un garām princeses skropstām, kura miljonu auditorijai klāsta, ka ir gatava laist pasaulē bērnu. Seksologi apliecina, ka sešdesmit, septiņdesmit gadu veci cilvēki piedzīvo seksuālo revolūciju. Sadevušies rokās, viņi klīst pa intīmpreču veikaliem, dodas uz mīlas mākslas skolu, skatās pornofilmas un spriež par seksu. Viņu jaunībā sekss skaitījās kutelīgs temats, ko vislabāk ievīkstīt noslēpuma un kauna segā. Beidzot viņi ir sagaidījuši brīdi, kad var izrunāties. Tajā pašā laikā sekss kopā ar tehnoloģijām, ekshibicionismu un sabiedrības kontroles mehānismiem ir mūsdienu civilizācijas apokalipse. Dzīšanās pēc baudas pazudina miljoniem cilvēku, kas kļūst atkarīgi no visa iespējamā – sarkanām automašīnām, krokodila ādas somiņām, narkotikām, ekoloģiskas pārtikas, lakricas konfektēm, alkohola, higiēnas līdzekļiem un seksa. Civilizētajā pasaulē 3–5% cilvēku slimo ar atkarību no seksa, ar ko jāsaprot nemitīga partneru maiņa, sekss ar prostitūtām, neiedomājams pornogrāfijas patēriņš un pārmērīga aizraušanās ar masturbāciju. Eksperti jau labu laiku bez īpašiem panākumiem sit trauksmes zvanu par interneta pornogrāfijas epidēmiju, kas iezogas gan zaru būdiņās meža biezoknī, gan prezidentu pilīs. Seksologi brīdina, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri dienu un nakti pavada transam līdzīgā stāvoklī, bēgot paši no sevis – no dusmām, nedrošības, zemas pašapziņas. Garām aizslīd dzīves imitācija, kas sastāv no vienveidīgām ainām ar elsojošiem kailiem ķermeņiem, kas šūpojas vienveidīgā ritmā. „Internets ir pavēris ceļu seksuālām perversijām milzu apmēros. Datori, nevis cilvēciskie orgāni kļūst par seksa rīku,” saka filozofe Maija Kūle grāmatā „Eirodzīve”. Pols Viriljo savās esejās raksta par kosmisku bordeli, ko radījušas komunikācijas. Mūsdienās robežas var noteikt tikai paša izvēle – nevēlēšanās, nevis nepieejamība. Pirmsinterneta ērā pornogrāfijai nemaz tik viegli nevarēja piekļūt – bija jāpieņem lēmums, jādodas uz kiosku, jāizvēlas žurnāls vai video. Tagad jebkurā diennakts laikā no visperversākās pornogrāfijas tevi šķir tikai daži klikšķi, un virtuālās prieka mājas ir tuvāk nekā jebkad. „Tāda izjūta kā nevēlēšanās ir jāaudzina – tā nav dabiski dota. Cilvēka ķermenis, būdams atbrīvots no gara kontroles, vēlas visu, kas dod fizioloģisku mirkļa baudu. Apturēt ķermeņa uzvaras gājienu var tikai citāda vērtību sistēma (..). Klasiskās pienākuma, atturības, garīguma izjūtas diemžēl tiek pastumtas malā kā vecmodīgas,” raksta filozofe. Ja cilvēku nekas neierobežo, viņš kā kastrēts kaķis rij, kamēr nosprāgst (lasi – nododas baudām, līdz notrulinās pavisam). Tāda nu reiz ir cilvēka daba, nemainīga kopš aizlaikiem. Gudrie to zināja jau izsenis, tāpēc, lai glābtu dumjo lopiņu cilvēku no sevis pazudināšanas un piespiestu ievērot mērenību, sarīkoja seksam pamatīgu melnā PR kampaņu ar grēka, velna un elles piesaukšanu. Cilvēku kāre pēc baudām vienmēr ir bijusi tik mežonīga, ka ar loģiskiem argumentiem un pirksta pakratīšanu vien ir par maz. Viedie zināja, ka bailes un kauns ir vienīgās pietiekami spēcīgās jūtas, kas spēj stāties pretim vēlmei neierobežoti pāroties. Artūrs Šulcs gan domā citādi – viņaprāt, pareizā atbilde ir vara. „Vara cenšas realizēt absolūto kontroli caur kauna un vainas izjūtu, jo cilvēku, kas ir seksuāli brīvs, pakļaut ir daudz grūtāk. Seksualitāte ir brīvības komponente. Tas, kurš nav kliedzis orgasma priekā, apskauž tos, kuri ir izbaudījuši kaisli. Savukārt cilvēks, kas no mīlēšanās gūst baudu, ir dzīvs apliecinājums tam, ka puritāņu dzīve aiziet pa tukšo.” Mūsdienās visi ir vienisprātis, ka pirms laulībām kārtīgi jāiztrakojas, bet vēl ne tik senā pagātnē līgavas nevainība bija obligāta prasība. Šo noteikumu neradīja garlaicības mākti vecūkšņi, tam ir racionāls skaidrojums. 19. gadsimta zinātnieki atklāja rita likumu jeb telegoniju – tā ir teorija par to, ka sievietes pirmajam partnerim ir izšķiroša ietekme uz visiem pēcnācējiem. Tieši viņš nosaka visu sievietes genofondu, neatkarīgi no tā, kad un no kā viņa dzemdē bērnus. Telegonija nav oficiāli atzīta un tiek uzskatīta par pseidozinātni, tomēr ir daudz piemēru, kas liecina, ka patiesībā ikviens vīrietis atstāj nospiedumu ne tikai sievietes biolaukā, bet arī gēnu līmenī. Diviem baltādainiem cilvēkiem var piedzimt tumšādains krāsas mazulis, jo sievietes iepriekšējais draugs bijis afrikānis. Turklāt ģenētiskās analīzes liecina, ka bērna tēvs ir baltais vīrietis. Arī mūsu senči apjauta, ka izlaidīgai meitai nevar būt labi pēcnācēji. Pēc rita likumiem dzīvoja senās āriešu un slāvu ciltis. Ir nostāsts par mongoļu karavadoni Čingizhanu, kuram kaujas laikā nolaupīja mīļoto sievu. Kad Čingizhans sievu atguva, viņa bija stāvoklī. Čingizhans par to nebēdāja un pieņēma mazuli kā savu dēlu, jo zināja, ka būtībā zēns ir viņa miesa un asinis. Tomēr arī apgalvojums, ka mūsdienās visi ir pārņemti ar seksu un to vien dara, kā meklējas un pārojas, ir mīts. Mākslīgi radītais un mediju uzturētais priekšstats daudzos izraisa nepatiku, riebumu, vēlmi distancēties, nomazgāties, bēgt, aizcirst durvis. Seksa pārpilnības spožajos starmešos cilvēki meklē pavēni – atpūtu miesai un garam, radot antiseksuālu revolūciju, jaunu nevainību. Seksologi ir vienisprātis – celibātā dzīvo vairāk cilvēku, nekā varētu iedomāties. Ikviens no mums ik pa laikam intuitīvi nododas askēzei – izmet nevajadzīgas lietas, ievēro diētu, atsakās no kafijas, alkohola, gaļas, saldumiem, iet kājām, nevis brauc ar mašīnu, izslēdz televizoru, lasa dzejoļus, izvēlas būt vienatnē. Mēs to darām, jo neapzināti gribam parunāties ar Dievu, mums ir pārāk daudz kairinājumu, baudu, bet pietrūkst garīgas tīrības un mīlestības. Tātad mēs neapzināti pietuvojamies tam, ko dēvē par celibātu. Izdzirdot vārdu ‘celibāts’, uzreiz nāk prātā kristīgā baznīca, drūmas velves ar gaismēnām un mūki, skaisti kā velni. Vārds ‘celibāts’ latīniski nozīmē – neprecējies. Celibātu ieviesa 11. gadsimtā baznīcas reformu laikā, bet tā nepieciešamība tika izskaidrota jau vairākus gadsimtus iepriekš. Proti, ja garīdznieks, kuram ir sieva un bērni, veltīs sevi kalpošanai, cietīs ģimene. Un otrādi – ja viņš pienācīgi rūpēsies par ģimeni, novārtā paliks garīgie pienākumi. Ļaunas mēles gan melš, ka celibātu ieviesa, lai netiktu sadrumstaloti baznīcas īpašumi, jo iepriekš garīdzniekiem bijis daudz bērnu un visi mantojuši zemi. Vēl runā, ka celibātu baznīcas kalpi sākuši īstenot pēc sifilisa uzliesmojuma Eiropā 16. gadsimtā, bet pirms tam tas neesot bijis sevišķi populārs. Lai kā arī būtu, atturēšanās no seksa ir gandrīz tikpat sena kā pats sekss. Celibāts bija jau antīkajā pasaulē Artemīdas un Vestas kultos Senajā Grieķijā un Romā. Atturību ievēro kristiešu, budistu, džainistu, hinduistu mūki (turklāt tā ir tikai neliela daļa no askēzes, kas izpaužas visās dzīves jomās). Senajā kristīgajā doktrīnā dzimumakts tiek aplūkots kā patvaļīga varmācība, kas radniecīga ļaunumam. Piemēram, Svētais Augustīns iekāres spēkā saskata pret Dievu sacēlušos cilvēku dumpi. Taisnības labad gan jāsaka, ka Svētajos Rakstos nav stingra aizlieguma nodarboties ar seksu. Kristietībā celibātam nav jēgas, ja to pavada mokoša, neapmierināta iekāre. “Jo labāk ir doties laulībā nekā kaist kārībā,” apustulis Pāvils raksta Vēstulē korintiešiem. Par celibātu ir kāda anekdote. Klosterī ierodas jauns mūks, kuru tūlīt pat nosūta pārrakstīt sakrālos tekstus. Mūks ievēro, ka citi mūki tekstus pārraksta viens no otra, nevis no oriģināla. Viņš par to aizrāda abatam. Tas padomā un piekrīt: patiesi, ja nu ieviešas kļūda. Abats dodas uz klostera pagrabu pēc oriģinālajiem tekstiem, paiet stunda, divas, bet vecais vīrs nenāk atpakaļ. Jaunie mūki dodas lejā un atrod veco abatu izmisumā dauzām galvu pret sienu: “It wasn’t celibate, it was celebrate!” (Tas nebija celibāts, tā bija svinēšana – angļu val.) Nabags visu mūžu bija nodzīvojis celibātā, lai vecumdienās atklātu, ka viņam vajadzēja priecāties un svinēt dzīvi.
Celibāts ir seksīgs, apgalvo sievietes, kas ilgāku laiku apzināti atturējušās no seksa. Pusgadu, gadu, divus. Jā, arī piecus. Visādi gadās. Vienam tas ir ilgi, citam ne tik ļoti, jo katram no mums dažādos dzīves posmos laiks rit citādāk. Piecdesmit trīs gadus vecā skolotāja Indra apgalvo, ka, neesot intensīvai seksa pieredzei, viņa kļuvusi jūtīgāka pret sīkiem pārdzīvojumiem, izbaudījusi dzīves smalkumu. “Kad nav seksa, var runāt par nebūtiskam lietām un ieklausīties vārdos, izbaudīt intonāciju, skatienu, mīmiku, žestus, nejaušu pieskārienu otra pirkstiem, vaigam. Sekss ir patērēšana, sekss ir vara, vēlme iegūt un paturēt. Tas ir privātīpašnieciskums. Atturēšanās māca mīlēt, apbrīnot, priecāties. Attiecības bez seksa var būt jaunas, skaistas draudzības sākums.” Grāmatas „101 veids, kā iegūt un saglabāt viņa uzmanību” autore Mišela Makinija Hamonda raksta, ka sievietes ķermenis ir viņas spēka bāze un brīdī, kad viņa dod savu ķermeni, viņa atdod arī prātu, sirdi un spēku. Aizejot vīrietis paņem līdzi daļu no sievietes gara, ko viņa nekad neatgūs. Rakstniece Donna Marija Viljamsa ir par juteklisku un seksīgu celibātu. Viņa saka, ka atturēšanās nenozīmē ķermenisko baudu izslēgšanu, gluži pretēji – veicina jutekliskumu, ļaujot izpētīt dažādas miesisko sajūtu nianses, jo bez seksa vēl ir ļoti daudz ķermeniskās baudas veidu. Iepriecinot savu ķermeni ar dažādiem baudīgu sajūtu smalkumiem, sieviete kļūst veselāka, skaistāka, stiprāka, dzīvīgāka. Dumpīgā rakstniece iesaka darīt visu, kas tīk miesai un pie viena arī garam, – vingrot, dejot, meditēt, gulēt zīda palagos, maigos kā pieskārieni. Viljamsa saka arī, ka sekss izkropļo pasaules attēlu, bet celibāts ļauj saskatīt lietu īsto būtību. Hormonu kontrolēšana nav neiespējams uzdevums, jo seksuālās vēlmes neatkarīgi no to stipruma pāriet. Celibāts ļauj saprast, ko tu patiesi vēlies no dzīves un otra cilvēka.