Ziemassvētku pasaka. Četras mušmires un puns.

• ....................................Dzīvoja četras mušmires un puns. Jā!!! Nepārklausījāties, puns, tieši puns, kuram apnika rotāt Jūsu augstprātīgi paceltās pieres. Puns, kurš atrada sapratni pie mušmirēm mežā, kuras pastaigā pa mežu augstprātīgi sasperam ar kājām, vai kāda burve izkaltē un izmanto ļaunām dzirām. Dzīvoja un bēdas nezināja viens otram sūrojoties par cilvēku augstprātību un muļķību.
• ....................................Ziemassvētkiem tuvojoties kādas kuplas egles saknēs nolēma uzrīkot svētku mielastu, lai godam nosvinētu Ziemassvētkus. Ciemiņu nebija daudz, pāris kāpuru, kuri aiz mizas naski spēja paslēpties no ziemas aukstumiem, atnāca arī pāris skrambas kopā ar nobrāzumiem. Zilumu valdnieks arī velējās ienākt uz cienastu, taču blakus kalnā bija darba pilnas rokas, knapi pietika visu radiņu, lai pienācīgi rotātu pārgalvīgos ļautiņus ripinoties no kalna. Kāpuri kā vienmēr sūdzējās par Dzeņu asajiem knābjiem, mušmires sūrojās par ļautiņu zābakiem, tikai puns lūkojot uz egles rotātām saknēm bija iegrimis pārdomās. Puna maize ir muļķība un augstprātība, neapdomība un vienkārši pārgalvība, bet viņš bija savādāks, Punam gribējās mīlestību un labestību.
• ......................................Svētku mielastu ar savu klātbūtni pagodināja meža dvēselīte tauriņa spārniem rotāta. Pietiks žēlot sevi,- uzsitot pa plecu punam uzsauca dvēselīte. Puns bēdīgi nolaidis acis,- lasi manas domas un saproti ko vēlos....! Nav tavās domās patiesības,- teica dvēselīte,- padomā, cik ilgi vēl egles saknēs slēpsies no savas sūtības? Pietiek mocīt sevi un atraut no darba savus radiniekus nobrāzumus un skrambas, kuri aiz labas sirds mēro katru gadu šo ceļu pie Tevis. Vēlos mīlestību un labestību, bet muļķība un pārgalvība ļauj tuvoties cilvēkiem,- turpināja sūroties puns. Atver acis,- jau piktā balsī uzsauca dvēselīte,- Vēlies labestību un mīlestību, vai uzslavas un balvas? Tavuprāt labi darbi darās lai saņemtu balvas un pateicības? Vai labi darbi darās aiz labestības? Katru reizi Tu cilvēku atturi no lielākas nelaimes, Tavas radinieces skrambas un brālēni nobrāzumi tāpat, vai kāds no viņiem prasa pateicību un atzinību? Tikai Tu savā lepnumā centies atgrūst dzīvi no sevis slēpjoties egles saknēs kopā ar bailīgām mušmirēm, klausoties viņu un kāpuru vaimanās.
• ....................................Puns piesarka, kļuva zils, tad dzeltens kā lapas pavasarī un klusā nopūtā apķēra dvēselīti. Mušmires apklusa un nesapratnē lūkojās uz kāpuriem, tad uz dvēselīti un atkal uz kāpuriem. Klusumu pārtrauca skrambiņa,- paldies dvēselīt, ka atvēri mūsu punam acis. Mēs savā mīlestībā un žēlsirdībā baidoties viņu aizskart nespējām to pateikt. Puns aplūkojis apkārtējos lēnām piecēlās un apskāvis katru no viesiem teica,- Taisnība dvēselītei, savā aklā lepnumā es nesaredzēju galveno, savā augstprātībā aizmirsu pašu galveno, ,- labi darbi nāk no labestības un mīlestības.
• ........................................Pēteris ietērpies salaveča tērpā uzkrāva sev dāvanu maisu uz pleca un klusi zogoties pa tumšo gaiteni uzskrēja uz skapja neaizvērtām durvīm........ Drusciņ sūrstēja puns, taču bērnu sejās prieks un laime par dāvanām remdēja neuzmanības sekas. Puns bija laimīgs rotāt Pētera pieri un no pirmās rindas lūkoties bērnu priekā, nākošreiz Pēteris būs uzmanīgāks pateicoties puna sūrstošiem atgādinājumiem.