Fantāzija par divvientulību pie jūras

Nakšņošana pie jūras

Ir patīkami silts vakars ar atspirdzinošu jūras brīzi. Mēs tveram pēdējos saules starus, lai uzjautrinošā steigā starp gliemežvākiem un apaļajiem oļiem basām kājām atrastu kaut vienu dzintara gabaliņu – veiksmei. Tuvojas saulriets. Mēs nolemjam iebrist dziļāk jūrā, ļaujot remdenajiem viļņiem veldzēt pa dienu saulē sakarsušos ķermeņus. Esam iebriduši gandrīz līdz krūtīm, un viņa vēl ciešāk ar pirkstu galiem saspiež manu plaukstu. Arī mani nedaudz biedē šis bezgalīgais un necaurredzamais tumšo ūdeņu masīvs, kas saulrieta gaismā pārvērties par tādu kā mistisku spoguli. Pavīpsnājuši un pasmējušies par saviem greizajiem atspulgiem, mēs atbrīvojamies un ļaujamies viļņiem. Tie nomierinoši glāsta mūsu ādu un liek vēl spilgtāk izjust šo neaptveramo mieru, klusumu un saulrieta burvību.
Pēc nakts peldes mēs dodamies kāpās, kur uzslieta telts un iekurināts neliels ugunskurs. Es apskauju viņu, pie reizes mūs abus ietinot sausā un mīksta kokvilnas dvielī. Mēs abi klusējam un raugāmies zvaigznēs, kas, saulei aizejot, kļust aizvien spožākas un spožākas. Blakus Lielajiem greizajiem ratiem atrodam Polārzvaigzni, savukārt dienvidos Venēru un Marsu. Cik savādi, mēs taču, tēlaini izsakoties, nākam no dažādām plānētām, tomēr vislabāk jūtamies, kad esam kopā...
Mēs iemalkojam jūras ūdenī atdzesētu vīnu un ļaujamies lēniem, nesteidzīgiem skūpstiem un glāstiem. Šonakt mums sarunāts neļauties miegam...