Kā manam pasaules galu gaidīja.

9.00. Manam pamodās jau laicīgi – stundu pirms izsludinātās apokalipses sākuma, pabaroja kaķus un aizdomājās: ko gan tādu paliekošu vēl paveikt, un kas gan vairāk piedienētu tik dižam mirklim?

Lieku reizi nomazgāt kājas? Rītišķās tējas vietā uzvārīt kapeju? Palasīt nelaiķi Bredberiju? Kādu citu no Lielajiem??

Kautkā pliekani. Nu neatbilst tā forma tādam nopietnam saturam. Vai otrādi. Izņemot Bredberiju un citus, protams. Nu kas gan ir kauču kāds pasaules gals pret spožām pleznām?

09.55. Nespēdams izšķirties, manams ieslēdza kompi un devās uz labierīcībām. Jau lielais Nīcše ir sacījis, ka tīras zarnas veicina domāšanas attīstību. Iestājās tāda gaišāka un garīgāka jušana.

10.05. Pasaules gala vietā pie kompja atnāca Galvenais kaķis, uzleca saimniekam plecā un iemurrāja ausī, pieprasot otrās brokastis. Nabaga badā mūžu velkošais dzīvnieciņš nespējot pārdzīvot apokalipsi ar nu gluži tukšu kuņģīti. Manam izšķīrās par kapeju un pīpi rīta cigaretes vietā. Paklausījās vaļu balsis jūtrubā. Pēc tam arī „Spārnus”. Piemērotāk pasaules galam kā nekā. Un – joprojām nekas nenotika. Pat internāts nenoraustījās.

10.38. Laikam pasaules gals tomēr pienācis nemanot. Aiz gara laika pašķirstījās ziņu lapas. Tie pat virsraksti, kas vakar. Tas pats stulbums, kas aizvakar. Tāds pat marasms, kā pirms mēneša vai gada.

10.44. Nuja. Atgādājos vienu japāņu fantastikas novelīti. No Sakjo Komacu krājumiņa „Rītdienas nolaupītāji”. Tur viens vīriņš bankrota priekšvakarā noķēra velnu. Un velns izpildīja viņa karstāko vēlēšanos – rītdiena nekad nepienāca. Allažīt pienāca tikai jauna diena pirms pilnīgas izputēšanas.

Tā vien izskatās, ka apokalipsi mēs arīg būtum sen jau kā nogulējuši.