|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| taa_diena, 18-12-2012 20:31 |
|
4 61 |
AutorsManī ir maza kapsētiņa cilvēkiem, kuri man kādreiz ir bijuši dārgi. Viņi nomira netīšām, bet priekš manis uz visiem laikiem. Tajā ir apglabāta gan skolas draudzene, kura mani nodeva, gan mana pirmā mīlestība. Reizēm es pastaigājos pa alejām un apstājos pie šīm kapu kopiņām, nolieku ziedus vai vienkārši paeju garām. Par to neviens nezina. Domu kapsēta. Tur neaug košumkrūmi, un neviens nemēslo, tur vienmēr ir skaisti un tīri. Reizēm es satieku viņus uz ielas, aprunājos un eju tālāk. Man nav sāpīgi. Viņi to nezina, bet es zinu. Es viņus apbedīju, lai man nebūtu sāpīgi un aizvainojoši (lai satiekot nebūtu jāaizgriežas vai jāpasaka kāda rupjība). Par mirušajiem runā tikai labu. Jo cilvēks ir bijis tuvāks, jo smagākas bēres. Viņš negrib gulties manā domu kapā, aiziet no manas galvas un ķermeņa. Viņš turas pie dzīves visiem spēkiem, tāpēc katru dienu nākas apbedīt no jauna. Es mīlēju Tevi, tāpēc Tev būs visskaistākie ziedi un krāšņākais zārks, kurā Tev (piedod!) nāksies iegulties. Tā man būs mierīgāk un nebūs tik sāpīgi. Es paraudāšu un nākšu pie Tava kapa, es nekad Tevi neaizmirsīšu, bet piedod Tu tomēr esi miris... Es turpinu dzīvot...
/Nils Veiss/
Sākuma citāts nav mans atradums. Atrasts pirms gadiem šajā pašā portālā, kāda lietotāja dienasgrāmatā. Varbūt oho ilgdzīvotāji atceras - vīrietis, šķiet pec 50, dienasgrāmata ar ļoti daudziem ierakstiem, niku diemžēl neatceros. |
janisb: Tik daudz trūdošo līķu... #1 2012-12-18 20:41
ina51: Ļoti poētiski vārdos pateikts tas,ko daudziem no mums savā dzīvē nācies izbaudīt. Īsāk sakot-piedod,bet neaizmirst... #3 2012-12-21 06:35
Deko: Es labāk izvēlos kremāciju- būt izkaisītam vējā un brīvam kā zvaigžņu putekļiem no reiz iztukšota sapņa, kas piepildīties nez kādēļ nevēlējās vai varbūt nevarēja #4 2013-01-02 21:48
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
