Fantāzija

Ir silta vasaras nakts... apkaarteejo namu iemiitnieki jau sen devushies pie miera un liidz ar to mees netrauceeti varam doties naksniigaa pastaigaa. Gaiss ir mitrs un dzestrs, mezha pamale pielieta smagiem miglas vaaliem, kas kaa nebeidzamas piena upes leeni pluust paar maaju pagalmiem un neuzartajiem laukiem, iebeedzinot sevii naktsvijoliishu un citu pljavu ziedu saldeno aromaatu. Mes ejam leeni un nesteidziigi, basaam kaajaam izbaudot katru akmentinju un rasas laasi uz necilaas stigas, kas ved muus uz tuveejo mezhmalu. Mees kluseejam, tachu tas ir apzinaati, jo neveelamies iztrauceet lakstiigalu un griezhu savdabiigaas dziesmas, kas atbalsojoties malu malaas rada pasakaini nosleepumainu un intiimu noskanju... Ir auksts, tachu manu plaukstu cieshi cieshi saspiedushi kaadas burviigas pavadones trauslie, tachu bezgala maigie un siltie pirksti...Jau peec neilga briitinja muusu celjsh atved liidz mezha pamalei, kur visa mezhmala pieseeta mirzdoshiem jaanjtaarpinjiem... "Es tachu teicu, ka Tevis deelj speeshu uzburt zvaigznes te pat uz zemes", klusiitinjai vinjai iechuksteeju uz auss un maigi noskuupstiiju...