|
Mīlestību nav iespējams izmērīt ar tiem paņēmieniem, ar kuriem mēs mērām ceļa garumu vai mājas augstumu.
Bieži vien mīlestība mūs ierauj bezdibenī, un bieži vien bezdibenī kopā ar mums tiek ierauts mīļotais cilvēks.Pilnībā atdoties mīlestībai, dievišķai vai cilvēciskai, nozīmē atteikties no visa arī no savas labklājības vai mūsu spējas pieņemt lēmumus. Tas nozīmē mīlēt vārda visdziļākajā nozīmē. Bet īstenībā mēs nemaz nevēlamies ļauties glābiņam, mēs vēlamies saglabāt pilnīgu kontroli pār katru soli, pilnībā apzināties savu rīcību, būt spējīgiem izvēlēties objektu.
(..) būt stingram kā tuksnesim nav mīlestība un klīst pa pasauli kā vējam nav mīlestība. Un vērot visu no attāluma (..) arī nav mīlestība. Mīlestība ir spēks, kas pārveido un uzlabo Pasaules dvēseli. (..) Tie esam mēs, kas baro Pasaules dvēseli, un pasaule kļūst labāka vai sliktāka atkarībā no tā, kādi būsim mēs. Un te parādās mīlestības spēka lielā nozīme. Jo iemīlējušies mēs vienmēr cenšamies būt labāki nekā esam.
Tas ir viegli būt nepieejamam. Atliek vien novērsties no citiem un vairs nebūs jācieš. Mēs vairs nepakļausim sevi mīlestības, vilšanās un sabrukušu sapņu riskam. Tas ir viegli būt nepieejamam. Mums vairs nebūs jāuztraucas, ka esam aizmirsuši kādam piezvanīt, mums vairs nebūs jādomā par cilvēkiem, kas mums lūdz palīdzību un mierinājumu. Tas ir viegli būt nepieejamam. Atliek vien izlikties, ka dzīvojam ziloņkaula tornī, un mēs vairs nekad nenobirdināsim ne asaru. Atliek vien nodzīvot dzīvi, droši spēlējot savu lomu. Tas ir viegli būt nepieejamam. Atliek vien palaist vējā visu, kas dzīvē ir labs. |
