|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| tekilaarcitronu, 13-12-2012 08:11 |
|
5 |
lūk tāKlāt laiks, kad samtains klusums ielīst sirdīs,
Tik maigi skarot katru stīgu dvēselē.
Tad runā sveces, mākoņmaliņa nu zied
Un raisās baltie ziedi sniegkupenām. Ar smaržu pilnām acīm, tik bikli raugās sveces
Un vienā tonī runājas ar mani,
Tik brīžiem šķeļot zibšņu rotaļas
Liek apstāties un brīdi padomāt. Uz brīdi ceļu acis augšup, raugos debess puķēs,
Un saku paldies tev par labām domām, sapņiem,
Bet čukstus lūdzu padomu vēl tev
Par cerībām, kas domu slidenajos ceļos maldās. Zem baltās sniega segas ziemas miegā
Daļa sapņu snauž un gaida pavasari,
Bet baltas sniega pārslas krīt un krīt,
Kā skūpsts, kā pieskāriens - tik maigs un mīļš. Mums jābūt laimīgiem,
Mums jākļūst patiesiem,
Un nerimtīgi jātrauc sapņiem pretī,
Un kādam visu sapņu sapnim jāiemirdzas. Es sveces aizdedzu tik daudz,
Lai šaubas zūd,
Lai atdzīvojas stīgas dvēselē
Un zaļā egle mirdzēt sāk... |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
