Gēni

Zaķīts pamodās no trokšņa. Lēnām pavēra vienu aci, tad otru. Vēl bija nakts, ielas laternas izgaismoja istabu. Skaidrs , savās mājās viņš neatradās. Tāpat skaidrs, ka gultā atradās vēl kāds , kurš ik pa brīdim radīja mirstoša putekļu sūcēja skaņu. Zaķīts pagriezās un aplūkoja laimīgi šņākuļojošo zaķenīti: jā , atkal nav ienācies, pēdējā šķira. Domās cieti nosolījies vairs nekad neklausīt mazā draudziņa iegribām, Zaķīts uzmanīgi izslīdēja no gultas, savāca pa grīdu izmētātās drēbes , koridorā ātri un klusi saģērbās. Vēl mirklis un Zaķīts jau kāri uzvilka dūmu , atrazdamies brīvībā ,uz ielas.

Tā nu bija sagadījies , ka tonakt arī Putns klīda šai pašā rajonā un tieši tobrīd bija piesēdis uz laternas , lai mazliet ievilktu elpu.

Sveiks, Zaķīt, ko ta tu te, nakts vidū, pa svešām mājām vazājies. Būsi jaunu zaķeni atradis.

Tu, spalvainā kaķu barība varētu arī šeit nečiepstēt. Tikpat otršķirīgs, ka tā krācošā zosja, tur augšā, dzīvoklī.

Nu, nu,tev arī Zaķīit labu rītu.

Putns ar skatienu pavadīja Zaķīti, kurš, spļaudīdamies un kaut ko murmulēdams, devās prom pa naksnīgo ielu. Atmiņā atausa reiz paša vecmammas stāstījums. Omes jaunības dienās mežā esot dzīvojusi ellīgi smuka zaķene. Visi meža zaķi esot „stāvējuši uz ausīm”dēļ šās. Katru otro dienu duēlis. Viss mežs esot, elpu aizturot, gaidījis , kurš ta beigu beigās būs tas laimīgais. Atrisinājums nācis negaidīts: zaķenītei „paslīdēja kāja „ ar necilu purva jenotiņu.

Lai cik ar tas dīvaini nebūtu , piedzimis tomēr zaķēniņš.