vējains ziemas vakars...Vecās koka kāpnes klusi čīkstēja un reizēm kāds dēlis skumji ievaidējās, kad viņas kurpītes pasmailais papēdītis ikdienišķi stingri tam uzkrāva viņas slaidā un sievišķīgā auguma nelielo svaru. Šo ikvakara puskrēslas ierasto kāpņu dziesmu viņa baudīja jau kuro gadu un nekas nemainījās. Sekoja vecās atslēgas ne mazāk izjustie apgrieziena krakšķi un pēc mirkļa jau viņa bija ierastajā vidē - savā mazajā un jaukajā pajumtes dzīvoklītī, kur viss bija tik mīļš un ierasts, labi zināms un nemainīgs. Nekas nevar būt foršāks par bēniņstāva dzīvoklīti ar romantiski slīpiem griestiem un lietus kluso čaboņu... tepat virs galvas. Skatiens uz mirkli apstājās pie brokastu šķivja, uz kura vēl skumji rēgojās pusapēsta desu maize un apēsta ābola mizu kaudzīte. Nu ja... Rūdis ir prom! Citādi uz galda tās nebūtu. Nu desumaizes... Es viņam katru dienu pirku ko garšīgu, loloju, mīlēju, ļāvu neķītri laiski staipīties man blakus zem segas... Un še tev! Paņēma un pameta mani! Maita! Kā jau visi vīrieši! Nekas, nākošreiz ņemšu kaķenīti, tā mani nepametīs un būs mūžam uzticīga! Nometusi visu darba apģērba kārtu uz siltās koka grīdas, viņa ieslīdēja duškabīnē un atgrieza krānu. Tas ierībējās kā lielkalibra ložmetējs, sprauslāja, trīcēja un tad beidzot iegaudodamies izšļāca pirmās remdenā ūdens lāses. Tās bija nomierinošas un veldzējošas un aizdzina visas skumjas pagultē vai kaut kur vēl tālāk. Viņa ļāvās ūdens plūdumam un tas viņu maigi glāstija kā tāds liels, pāri plūstošs un maigs dabas gariņš. Kļuva labi. Tā nolādētā caurule vienreiz plīsīs un tad es te noplūdīšu ar visu savu iedzīvi, jau kuro reizi izbaudot žēlās veco cauruļu skaņas, kas sevī noteikti nesa kādu slēptu un ļaunu vēsti par tuvajiem grēku plūdiem vai ko tamlīdzīgu, prātuļoja viņš. Nu tādos apstākļos noteikti nav jēgas turpināt, viņš nodomāja un izslēdza savu datoru. Domas vairs nelidoja virs viņa galvas un skaistā mūza, kurai noteikti bija tumši brūnas acis ar maziem zeltainiem lāsumiņiem, gari un vijīgi vai varbūt nedaudz cirtaini mati un maigi vijīgs augums, bija prom. Viņš ieslēdza televizoru, no ledusskapja izņēma vakardienas ... nu ja, viss bija apēsts un izņemt vairs faktiski nebija ko. Par tādu ledusskapi viņš parasti mēdza teikt - tajā pele pakārusies! Un saņēma no ledusskapja īpašnieces, ja bija kur ciemos, lidojošu dvieli vai reizēm pat ko smagāku. Labi, dzersim vīnu! Glāzē vēl izdevās sapilināt vairāk par pusi laba Andu kalnos salnu pieredzējušu vīnogu aromātisku sarkanvīnu. Nu tā, vecais! Kanārijptniņa arī vairs nav, aizlaidās aizvakar pa atvērto loga šķirbu, tagad jāžupo vienam. Drausmīgi! Lai gan kas tā par župošanu ar pusglāzi vīna... Viņa iznāca no dušas, aši palīda zem segas un apķērusi spilvenu, mēģināja iemigt. Nu kā parasti, nu kā katru vakaru. Viņš izdarījis to pašu pirmsmiega rituālu, tāpat izslēdzis visus elektriskos mājas runātājus televizora un radio veidā, arī palīda zem segas un aukstumā noskurinājies, apķēra savu vientuļo spilvenu. Bet tur augstu gaisā, naksnīgajās debesīs uz mākoņa maliņas, citiem neredzams sēdēja kāds pasirms vīriņš un domīgi raudzīja un burzīja savu bārzdu. Nu vai tie abi nav riktīģi mērkaķi, tur apakšā, tur lejā? Nu neko viņi paši bez manis tur lejā neiespēj... abus šķir tik plāna vecas mājas koka siena! Nu būs man rīt kas jāpaveic, ka tik vecā galva to nepiemirst! Bija jauks brīvdienas rīts. Viss bija kā parasti. Viņa pamodās un devās uz dušu, bet viņš jau iedarbināja savu lieldatoru, lai ielūkotos, kas tad pa šo nakti jauns noticis pasaulē. Viņa pagrieza krānu un... nekas nenotika. Ne čīkstoņas, ne dārdoņas, ne skumjās vaidēšanas, ne arī ūdens... Viņa grieza ūdeni vēl un vēl... un tad! Atskanēja drausmīgs brīkšķis, pāri vecajām trubām pārmetās nežēlīgs vibrāciju vilnis...tad atskanēja neiedomājami dobjš krakšķis... tad brakšķis.. un pasaule salīgojās...pāri viņai pārbrāzās milzīgs jūras paisuma vilnis, kas viņu padarīja slapju līdz pēdējai matu šķipsniņai un.. ticat vai nē, viņa attapās stāvu zemāk, klāta skaistām dušas želejas putām! Nu gluži kā jaundzimusi Afrodīte sengrieķu mītos! Savukārt viņš...pagriezās ap savu asi ripuļkrēlā, domādams, ka puse mājas aiz viņa muguras nobrukusi un sabrukusi uz mūžiem..bet...tur stāvēja viņa sapņu mūza! Tiesa nedaudz pārbijusies, nedaudz ļoti skaista ... Protams, ka viņš viņu izglāba! Gluži kā īsts Brūss Viliss, kas vienmēr ierodas vajadzīgajā vietā un izglābj pasauli no bojāejas. Savukārt viņa savā izbīlī ļāva tam notikt, ļāva sevi glābt. Jo tas bija gana mulsinoši un patīkami. Un nu vakara pasaciņai beigas! Viņi abi tagad dzīvo kopā ilgi un laimīgi, kopā ar kaķi un kanārijputniņu. Un ja tas maita kaķis to putnu nenozūmēs, tā vēl būs gana ilgi. Kāda ir morāle? Ziemassvētku brīnumi notiek! To novēlu arī jums!:) Un vēl - cilvēks domā, bet Dievs dara. Ja vien nav uz mirklīti piemidzis īstajā brīdī vai šo to piemirsis...:) Paldies tiem, kuri izturēja un izlasīja līdz galam:) ps. Došos tagad apraudzīt savu ledusskapi...ar cerību ...ka tajā nav pakārusies kāda pele! Un sameklēšu glāzi...karstvīna:) Prozit:) |
