Pasaka

Marija ir sieviete ap gadiem četrdesmit, ja ne vairāk. Viņas acu kaktiņos ir iemetušās nelielas krunciņas. Var noprast, ka jaunībā puiši viņai skrējuši pakaļ pa galvu pa kaklu, ja redz fotogrāfijas, kurās viņa attēlota ap gadiem divdesmit. Bet ne uz Marijas jaunības bildēm es skatos ar lielu sajūsmu. Man viņa patīk tāda kāda ir tagad, jo man ir tieksme uz nobriedušām kundzēm.

Šeit nav runa par mīlestību, bet gan tīri ķermeniski izjustu kaisli. Marija noteikti nav tā, kurā es varētu pa īstam iemīlēties. Viņa ir tik vēsa un sveša! Nekad nevaru ar viņu no sirds aprunāties dēļ fakta, ka viņa man ir tikai skolotāja. Es esmu starp viņas trīsdesmit studentiem, un katram ir jāsaņem vienlīdzīga uzmanība četrdesmit minūšu ilgajā fizikas stundā, kura notiek vienu reizi nedēļā. Man liekas, ka sajūta, ka nekad nevarēšu ne ar viņu no sirds papļāpāt, ne iegremdēt savu seju starp viņas milzīgajām krūtīm, tikai pastiprina kaisli.

Trešajā decembrī pienāca laiks rakstīt kārtējo fizikas kontroldarbu. No mācību vielas neko nesapratu, līdz ar to kontroldarbu uzrakstīt nevarēju. Balto lapu, uz kuras jārisina uzdevumi, izmantoju uzmetumam mūsu ideālajai seksa ainai.

Tas viss sākās ar aprunāšanos par manām atzīmēm, turpinājās ar viņas priekšlikumu izlabot sliktās atzīmes, izdarot viņai pakalpojumu, un beidzās ar vētrainu seksu, kas arī bija šis pakalpojums. Neaprakstīšu detaļās savu pornofilmas scenārija cienīgo fantāziju, jo nevēlos garlaikot lasītāju ar kaut ko tik banālu.

Kad Marija pieprasīja nodot kontroldarbu, godīgi atzinos, ka to neuzrakstīju. Teicu, ka neko nesaprotu, un, tā vietā, lai rakstītu kontroldarbu, gatavoju eseju kultūras vēsturē. Viņa, saglabājot savu allaž lakonisko sejas izteiksmi, teica: „Divi par kontroldarbu,” un devās uz nākamo solu rindu pēc kontroldarbiem.

Ieliku kontroldarba lapu somā, un gāju ārā no klases. Stundas bija beigušās. Garderobē mani gaidīja mana jaka, kura mani sildīja šajā mīnus divdesmit grādu salā, kuru pavadīja stiprs vējš. Uzvilku jaku, un devos uz autobusa pieturu, lai brauktu mājās. Apsēdos pieturā uz soliņa, un lai izklaidētu sevi līdz autobusa atnākšanai, izvilku kontroldarba lapu. Pierakstīju klāt vēl dažas detaļas.

Redzēju autobusu nākam. Grasījos likt kontroldarba lapu atpakaļ somā, bet vējš to paspēja izraut no manām rokām. Nav jau tā nekāda lielā nelaime! Lapa bija pilnīgi bezvērtīga, uz tās rakstītais – bez jebkādas literārās kvalitātes. Rīt sētniece saslaucīs.

Nākamās fizikas stundas beigās Marija pienāca man klāt, un teica, lai es palieku klasē. Mums esot jāaprunājas, ko darīt ar manu divnieku. Kad visi izgāja no klases, Marija izvilka no savas somas lapu, un ieskatījās tajā.

„Kārlim ir trīs, Pēterim divi, Karīnai arī, un tev arī. Jā, tu esi starp nesekmīgajiem. Tikai pārliecinājos. Tātad, vai šis ir tavs rokraksts? Vai šī ir tava eseja kultūras vēsturē? Es šo atradu pirms nedēļas, netālu no autobusa pieturas,” Marija teica, pasniegdama man vēl vienu lapu no savas somas.

Momentā nosarku, pat nepaskatīdamies uz lapu. Jā, mans rokraksts patiešām ir ļoti specifisks un labi atpazīstams. Tas mani nodeva.

„Viss skaidrs. Vai vēlies labot savu divnieku pēc scenārija? ” Marija vaicāja.

Es joprojām klusēju. Nespēju bilst ne vārda aiz šoka, ko tobrīd izjutu. Pēc tam, kad Marija man gandrīz vai kliedzot teica, lai atbildu, izdarīju mājienu ar galvu, ko pavadīja vārgs un knaps ‘jā’ no manām lūpām.

Marija aizslēdza klases durvis. Tālāk viss notika pēc scenārija. Īstas mīlestības klātbūtnes nebija, tomēr kaisle, ko tobrīd izjutu, sildīja mani vēl pāris dienas, līdz beidzās mīnus divdesmit grādu sals.