Vizma Belševica

Tu biji kails un vēju aplauzts koks,
Es - lapots tītenis ar ziliem ziedu zvaniem,
Pie stumbra rētainā, kas smalkām stīgām plok.
Nu pilni tavi zari ziediem maniem.

Nu dūc ap tevi atkal bišu spiets
Un putni ligzdo zaļo lapu ēnā.
Tu stāvu raženo pār upes dzelmi liec
Un spoguļojies ilgi vilnī rēnā.

Tev liekas, ka tu ssalapojis pats,
Tu gribi izrautes no manu stīgu skavām...
Dreb sāpēs tītenis, un zila zieda acs
Lej asaras pār lapu rokām tavām.

Bet ciešāk vēl pie raupjā stumbra plok,
Vēl maigāk zvana ziliem ziedu zvaniem:
Es aiziet nevaru no tevis, sausais koks,
Lai kails tu nepaliec bez lapu lokiem maniem!