Uz skatuves

Jau decembris klauvē pie loga. Sniegs ir piezadzies klusi, klusi. Vēl pirms dažām dienām par viņu nebija ne miņas, bet šodien bija jātrauš sniegs no mašīnas. Daži mēneši ir apritējuši, kopš pastāv Vesels ēdis sapulces piektdienas rītos plkst. 7.30 Rīgā, 11.novembra krastmalā 29 Retro foto telpās. Nu ko tu plēsies kā plikss pa nātrēm un brīžiem no rīta sēdi viens pats? Kādu brīdi jautāju pats sev. Bet jauno paša sākuma es biju vismaz divatā. Es un mana dienasgrāmata. Gluži kā tāds Bridžita Džonsa tikai bez brunčiem. Rīts un divas stundas, kas veltītas vienam mērķim. Un galvenais. Izslēgts telefons līdz plkst.9.30, jo tas ir sapulces laiks. Kā zināms, pieklājīgi cilvēki pat koncertos telefonus izslēdz. Kur nu vēl sapulces laikā. Šobrīd bez manis, manas dienasgrāmatas un svariem, esam vairāki. Daži nāk, daži raksta, daži vienkārši apjautājas ārpus sapulces. Man ar bezspēcību kompulsīvās/pārmērīgas/nekontrolējamas ēšanas priekšā tā dīvaini sanāk. Ilgi piepūtis vaigus teicu, ka man ir raksturs un ik pa brīdim izmēģināju kādu jaunu diētu, kādu jaunu pašaudzināšanas vai pašspīdzināšanas metodi, bet pēc īsiem uzvaras brīžiem sekoja ilgstoša zaudējuma un man vienalga sajūta. Un arī daži zaudētie kilogrami kā satrakoti mežakuiļi bija atpakaļ manā ilgi koptajā kompulsīvās ēšanas laukā. Pirms diviem gadiem gluži kā joku pieņēmu derības, ja nedēļas laikā nenokritīšos par 100 gramiem, tad maksāšu 10 latus. Mans skopums darīja savu un pēc zaudētiem 35 latiem, es sāku pamazām samazināt savaru. Kā? To kādu citu reizi. Bet šoreiz par motīvu. Lai kāds tas ar būtu, tas darīja savu un es sāku pamazām, bet neatgriezeniski tievēt. Es sev neliedzu mielastu galdus, bet vēlme nebūt lūzeram bija tik spēcīga, ka pa solītim darot mazas lietas es pamazām ar vien vairāk pašsakārtojos. Derības bez sāpēm un liela skandāla pēc kāda laika gluži dabiski izbeidzās. Iestājās vasaras sezona ar atvaļinājumiem. Bet ieradums pierakstīt iknedēļas svēršanos palika. Lai kā arī negribētos, bet šīs fiziskais pirkstu darbs darījis man labu. Esmu ieraudzīju sevi citām acīm –un ne tādu kādu iedomājos esam. Bet pats galvenais, kopš publiski pierakstu iknedēļās piedzīvojums ar svaru un ēdienu, es zaudēju gana daudz kilogramu. Jā, uz dažām nedēļām ir bijuši kritumi, bet kopējā dinamika liecina par liesēšanu. Un galvenais nekādu diētu, tikai godīgums pret sevi. Ar 12.soļu programmu sastapos pirms gadiem desmit, laikā kad biju iestidzis uzdzīves un azartspēļu purvā. Tad ar programmas palīdzību soli pa solītim līdu āra, atzīstot savu sakāvi gan azartspēļu, gan dažādu ķīmisku vielu priekšā. Kā dominējošo atkarību izvēlējos azartspēles, jo tur ķīmija veidojas tikai paša galvā. 12.soļu programma un līdzīgi sirgstošie man palīdzēja izkāpt no purva, kur nevienam nenovēlu nokļūt pat aizkapa dzīvē. Es noticēju, ka tikai par mani augstāks spēks var palīdzēt sakārtot manu dzīvi. Un brīnums notika. Šodien skatos uz smēķētājiem kā uz cilvēkiem no citas planētas -it kā nekad nebūtu pīpējis. Kaut gan dūmoju savus gadus divdesmit. Daudzas reizes ar gribasspēku liku cigaretes pie malas. Ar viltību tās mēģināju iemainīt pret šņaucam tabaku, vai pīpes kūpināšanu, taču nekā. Bet vienā dienā, kad sapratu manai cīņai nav gala, un es to nikotīnu neuzvarēšu, palika viegli un zuda tieksme. Šodien man ir vienalga, cik cigaretes maksā? Kaut vai miljonu! Bet kādreiz tas bija viens no svarīgākajiem manas dzīves jautājumiem. Ar ēšanas ieradumiem ir līdzīgi. Sakārtojot galvu, var sakārtot sevi. Izraēlā darbojas vairāk nekā 50 grupas ar līdzīgiem principiem kā Vesels ēdis. Un tie ir: atzīsti savu bezspēcību, notici, ka tikai par tevi augstāks spēks var atgriez normālus ēšanas paradumus, veic morālo inventarizāciju, uzlabo savu rakstu un dalies savu pieredzi. Un viss notiek. Es ceru uz šo brīnumu. Es to esmu piedzīvojis vairākas reizes gan ar azartspēlēm, gan alkoholu un narkotikām, gan smēķēšanu. Tāpēc ik nedēļu nāku uz sapulci. Šobrīd man liekas, ka ar smēķēšanu bija vieglāk. Nevajadzēja tik vien kā to puļķi mutē bāzt un es jau biju nesmēķētājs. Ar ēšanu mazāk manāma sarkanā līnija, aiz kuras sākas pašiznīcināšanās. Maskavā kāds paziņa tirgoja kolektīvās smēķēšanas atmešanas nodarbības. Vienas biļetes cena bija 100 dolāri. Viņš uznāca uz skatuves, no kabatas izņēma cigarešu paciņu, izvilka cigareti un visai zālei pavēstīja, ka galvenais, lai atmestu smēķēšanu, ir šo draņķi mutē neņemt. Un viss. Daži bija sašutuši, ar dažiem manam paziņam nācās skaidroties ar dūru palīdzību. Bet dažiem tas palīdzēja. Ir grūti atzīt, ka atsevišķās situācijās cilvēks rīkojas kā idiots, īpaši, ja šis cilvēks esi tu pats. Smēķēt man atmest bija viegli, jo es sajutu, ka nesmēķējot es iegūstu, bet ne zaudēju. Pārēšanās netikumu ar prātu esmu sapratis, bet vēl neesmu izjutis līdz galam. Nu kā es tāds slaids, kustīgs un laimīgs dzīvošu. Pagaidām dzīvoju tikai laimīgs. Februārī Vesels ēdis rīkos pirmo meistarklasi – vakariņas steidzīgās dzīves ritmā. Meistarklasi par veselīgām vakariņām, kas ļauj pirms aizmigšanas ne virināt ledus vai saldumu skapja durvis. Šodien svēru 133,6 kg.