Var jau būt, ka neziņā viss aizies,
Grūtības jau aizmirstas vispirms.
Bija laiks - viss azaids gabals maizes
Un tas pats no pelējuma sirms. Bija brīži - vētra kauc aiz sienas,
Smēķi vien, kā vilka acis gail,
Bet pa diviem puskažokā vienā,
Vairs nekāda puteņa nav bail. Bija brīži jūti - pieveiks vārgums,
Līdzās plecs un kļūsti ciets, kā krams.
Dzivē bieži patiesīkais dārgums
Kādā sirdī pēkšņi atrodams. Tāpēc bij pa spēkam izbrist pekles,
Kaut ar nācās dziļi dūkstis jaukt.
Tāpēc vajag iet un tevi meklēt,
Vajag gaidīt, ilgoties un saukt. Un viss viens, tu neskuvies vai skuvies,
Būsi netīrs, atnāc arī tāds.
Sapratīšu - ceļā nepaguvi,
Gadās jau, bet tikai nāc. Nāc, lai to, kas citiem neizteicams,
Varētu tev droši pasacīt.
Paveikto, kas dažkārt veicams,
Neveikto, ko vajadzēja veikt. Visas šaubas, cerības un raizes,
Sapņus tos, kas dzīvē jāatrod.
Atnāc tāds, lai gabals rupjas maizes,
Diviem ēdot, vairāk spēka dod.
/Harijs Heislers/ |
