Lai svētītas saites,kas vieno...

Dēvējiet to par klanu,dēvējiet to par tīklu,dēvējiet to par cilti vai par ģimeni...Lai arī kā jūs to sauktu,lai arī kas jūs būtu,jums tas ir nepieciešams....

Apmēram šajā gadalaikā mēs sākam vairāk domāt par ģimeni - reizēm ar mīlestību,reizēm ar skumjām,bet pārsvarā ar prieku...Kaut gan kopš agrākiem laikiem ģimenes uzbūve ir būtiski mainijusies,vajadzība pēc ciešajām saitēm ar tiem,kas sauc mūs par savējiem,ir palikusi nemainīga..

Reālā dzīve bieži vien pārrauj saites,kas vieno ģimenes...dažas no tām šķir attālums,citas atsvešināšanās un pienākums...Tomēr ir iespējams tuvināties ar tiem,ko mēs mīlam,ja vien mēs to plānojam...Liekas absurdi,ka mums jāizbrīvē laiks mīlestībai,vai nu tas nozīmē laika atlicināšanu romantiskam brīdim kopā ar mīļoto,pusdienas ar māsu,vai arī garas telefona sarunas laika atzīmēšanu ar brāli...Bet tā nu tas ir...

Man ir kāda ļoti laba draudzene,kas vienkārši fantastiski spēj atcerēties savu ģimeni un plašo draugu loku...Viņa to dara,visa gada garumā....katra mēneša sākumā tik pat automātiski,kā apmaksājot rēķinus,viņa ielūkojas kalendārā,lai noskaidrotu,kam drīzumā gaidāma dzimšanas,vārda diena vai paredzami kādi svētki...

Ja Tu dzīvo šķirti no ģimenes,atzīmē regulārus telefona zvanu laikus... Vecākiem ir nepieciešama drošība,ko sniedz telefona zvans,uz kuru viņi katru nedēļu var paļauties un kuru gaidīt...

Būt ar saknēm,iespējams,ir viena no svarīgākajām un vismazāk apmierinātākajām cilvēciskajām vajadzībām...tā ir brīnišķīga doma,ko apcerēt šāgada adventes laikā....