Arkādijas parkā

Es nāku klausīties,

Ko akmeņi zem tilta runā,

Par solījumiem, skaļiem zvērestiem,

Par likteņiem, kas salauzti kā slēdži,

Un atslēgām , kas nozaudētas krācēs.

Es sniedzos kailu roku aizsniegt margas,

Kur daudzi jaunus ceļus sāka,

Bet burvība ir sen jau izdzisusi,

Vien aukstums- lietus lāsēm dzeļ .

Cik labi, ka Tu esi šobrīd blakus ,

Ar vieglu vēja pūsmu sildot mani,

Ar smiekliem samudžinot matus

Un nosalušiem pirkstiem skūpstot.

Es zinu, tas tik rītausma un mirklis.

Viss pazudīs un atkal viss būs kails.

Nāks ziema, sniegi snigs , bet sildīs,

Vēl sirdīs mūžam degošs pavasars.