Nāk mīlestība,

Patvērumu manai sirdij lūgt.

Tā apmulsusi klusi teic,

Ka jūtas esam

Rudenīgais koks,

No kura vējš nāk

Lapas,

Bez atļaujas,

Pa vienai, divām plūkt,

Lai paspēlēdamies

Tās zemē mestu,

Atstājot tās vientulībā būt.

Un viņai salst,

Un nevēlās tā kādu rītu,

Kā sapnis,

Kaila būt.

Nāk mīlestība sirdij

Patvērumu lūgt,

Un ziema nāk...

Un sirds par atbildi tai čukst,

Lai nāk,

Būs ziemā ar ko

Silti parunāt.