Kad zeme saules dusmas

Skaistumā vērš,

Veidojot blāzmas ziemeļu

Pusē,

Vēji tad klusē,

Netraucē klausīt,

Kā skaistums tas debesīs

Pulsē.

Šķiet varētu mūžīgi

Burvībā tajā vērties,

Bet arī saule reiz pārstāj

Dusmotām slotām pērties,

Un skaistums jau izbalē,

Ziemeļu pamalē,

Nē, nē,

Citur to nepūlies, nemeklē,

Ja tikai sevī,

Kur ielaidi to,

Kā prieku,

Dvēselē.