Nez kur pagaisis ieraksts

(Iz depresīvām sarunām pie ūdeņiem)

Ikviens speciālists līdzinās augonim.

Jo pilnīgāks, jo vienpusīgāks.

Kuzma Prutkovs

Sensenos laikos, paleolīta viducī - nu, laikam neilgi pirms ledus laikmeta - tā pirms gadiem vairāk, nekā sešiem, kāda nedēļa šurp vai turp, viena, te oho atrasta, cilvēciņš manu pasaules uztveri nodēvēja kā pārlieku pesimistisku. Tā kā laikam jubilejums kādreiz varētu sanākt. (Joprojām nesaprotu, kāpēc viņa tā sacīja.) Manuprāt, es vēl esmu gluži romantisks ideālists.

Īstenība palaikam ir daudz riebīgāka. Teiksim, tu, cilvēks, klausies lakstugaiļus un sevī priecājies, ka govis nelido. Izrādās, lido gan. Vismaz teļi noteikti.

Viens tāds no gaisa nokritis teļš reiz tika izskalots manas bērnības Daugavā, pašā labākajā brekšu vietā.

Lido pat cūkas.

Meža, kā vienureiz, sen, sen atpakaļ, gadījās, ķerot foreles pie Pēterupes. Arī mājas – ja nu gluži vairs nelido, tad vismaz uzpūtušās peld. Tā smuki peld agrīnas jūŗjas smukajā saullēkta migliņā – kā citreiz, ne tik dikti, bet arī jau sen, ķerot maluzvejniekus, atgadījās pie Papes. Un smako, lai.

Visos gadījumos. Nu kaut kā tā.

Bet, ja nu sākts par pogāšanu pie ūdeņiem, labāk sākšu ar to – gan vēlāk pienāks kārta arī cūkām, NLO un cūcībām.

Lakstugaiļi tai rudens vakarā netāl no noslīcinātā Staburaga jau sen bija aizlidojuši un nācās vien pogāt pašiem.

Tā nu mēs ar Garo, kā jau pēdējos gados visai bieži, atzvēlušies krēslos, aiz- un at- pogājām, kas, cik un kā nu bija pogājams, kā jau to mēdz darīt, sēžot pie slapja smukuma, un glūnot te zvaigznēs, te uz makšķeru zvaniņiem, un velti gaidot kādu atbildi. Nu nebija tādu nedz zvaigznēs, nedz upē, ja neskaita vieglu migliņu. Ūdenī, protams. Kā jau parasti. Starp zvaigznēm miglas nevaid.

Starp citu, runājot par migliņām – kautkur vienā bildē, kura dažu labu tā sajūsmina, patiesībā miglas nemaz nav tik daudz – labi, ja puse. Drīzāk procenti 29.

Tur Garais vāra kafiju. Tas bija tai reizē, starp citu. Precizitātes labad.

Alkšņi bija mitri.

Bet tas būs no rīta. Tobrīd, mērot pēc „Krievu standarta”, vakars bija tikko sācies un tas bija tikai tikko iesākts otrais standarts. Līdz pļāpām par sievietēm bija tālu. Patiesību sakot, līdz tām mēs nenolaižamies. Tāpat, kā līdz runām par copi.

Vai nu standarti par sīkiem (tilpumos, protams – 0.7 – nu kas tad tie par standartiem – svaigā gaisā un diviem krietniem rumpīšiem?), vai vienkārši tēmas nav tās, kuras prasītos risinājuma (ja tāds vispār ir).

Vai būtu spriešanas vērtas.

Tādas lietas pastāv, un viss.

Atklāti sakot, tieši tas man arī patīk, kad sēžam pie upes vai jūras ar Garo.

Var dzīt vellu.

Var runāt par patiesi svarīgām lietām. Teiksim par pasaules progresu. Vai par NLO, viens alks.

Var paklusēt un nerunāt nemaz. Par ne mazāk svarīgām lietām.

Tā saturīgi paklusēt, vai zināt.

Un tā nu zem zvaigžņotā juma Garais man pavaicāja, ko es domājot par ekspedīciju uz Marsu. Viņam tas likās svarīgi. Man arī. Tāpēc pakasīju bumbieri, uz mirkli pievērsāmies standartiem, un tad padomāju un noteicu, ka ļoti ceru, ka tāda nekad nenotiks. Vai vismaz izgāzīsies.

Lai argumentētu, nācās uz ātru roku pārstāstīt šo to iz Bredberija.

Atcerējos kādu, šķiet, pat paša gandrīz senaizmirstu novelīti no cikla „Marsiešu hronikas”. Latviski, lai, izdota – LPSR, Rīgā, septiņdesmito sākumā vai uz to pusi. Drīzāk sešdesmitajos, kad sputņiku tēma šķitās aktuāla. Un tad, kad mēdza izdot labas grāmatas, nevis kases dižpirkšļus.

Pārsteidza, ka Garais to nebija lasījis. Vai bija aizmirsis. Vispār, brīžam šķiet, viņš daudz šo un to nav lasījis. Vai neatceras. Laikam tāda nu mums karma – kam atcerēties visu ko, kam aizmirst neuzzināto šo un to.

Domāju, ka daudzi iz šī rakstītāja, ja vispār ko atceras, tad tikai „451°F”, kas, manuprāt, nav no tiem viņa labākajiem gabaliem. Vai, maybe, labākajā gadījumā, ko nebūt iz čum jaudīgākā „Pieneņu vīna”.

Reiz jau es joka pēc šo un to no tā otrā notulkoju un, šķiet, pat še dienasgrāmatā ieliku, lai. Tāpēc drusku apstāstīšu arī šitā jancīgā stāsteļa saturu.

Šoreiz gan ar tulkošanu sevi neapgrūtināšu. Slinkums. Un labi uzrakstīts arī. Tas stāstiņš, protams. Nelaiķis no tiesas Mācēja RAKSTĪT.

Nosaukumu arī nemeklēšu. Atceros, ka tur bija kaut kas par maigo nakti, mēness gaismu vai kaukā tā. Tāda kā parafrāze pa F. S. Ficdžeraldu laikam... Lai gan vecā Reja Raksti tepat plauktā vien ir. Nav jau nekāds depresīvais večuks – mazrakstītājs – un arī grafomāns ne, bet tā vienīgā grāmata plauktā, kurai ir veselas 1 000 lpp. Precīzāk – 1 278. Plus tituls un prettituls. (Bredberija grāmatai, ne plauktam, protams.) Un, protams, krieviski – nav jau lubene, tāpēc latvietis ko tādu neizdos.

Simptomātiski, protams. Roka tik jāpastiepj, nemaz nav, kā līdz Marsam.

Gan man, gan tam latvietim, kurš izdod. Nu, pāris rindkopās galveno provēšu atstāstīt. Tādam adaptētam pastāstam copyright visādas AKASKAKAS laikam tak pagaidām vēl neprasa.

Nu un lūk. Uz Marsu aizlido, šķiet, trešā – jeb ceturtā? – viens alks, kāda, bet jeņķu, diemžēl, ekspedīcija. Iepriekšējās pazudušas. Ar galiem. (Par tām vēstīts cikla sākumā.) Pirmajā dienā, kā jau pieklājas, notiek grandiozs dzerstiņš. Dropo majestozo, kā teica, paši zināt, kurš no pašmāju klasiķiem... (Neiešu te visu teikt priekšā. Līdzi jādomā!)

Nu, amerikosiem viss notiek, kā jau pieklājas – runas par beibēm, dziesmu auri, pudeļu mešana, izrītas tušonkas bundžas, pievemti un ne tikai kakti un ne tikai.

(Gluži kā tepat pie ūdeņiem, bet, protams, ar Marsa kolorītu – kanāli zināt, svešas civilizācijas drupas un tā...)

Otrā rītā visi pohaini (protams, paši vainīgi, nelieto krievu standartus, bet strebj kautkādu āmurkājaiņu ļergu...) skatās, ka viena džorika nav. Ekspedīcijas vēsturnieka, arheologa vai kaukā uz to pusi, vienalga.

Nu nav un viss.

Šis jau arī bija tāds jancīgs īpatnis – sakūra ugunskuru, lai gan pa rokai bija grils un papilnam ķīmiskā kurināmā, protams. Tā arī tupēja, klusēja un boķēja ugunī, kamēr citi priecājās. Amplis.

Džekiņam arī droši vien bija pesimistiska pasaules uztvere.

Tāpēc viņu neviens arī dikti nemeklēja. Jā, nav zināms, vai malka taī Marsa ugunskurā bija slapja, vai ne pārāk. Kanāli bija sausi.

No copes viedokļa ārkārtīgi depresīva vieta.

Vienu dienu tā vīruka nav, otru - arī nav. Starp citu, marsiešu arī nemaz nav – šie arī ar galiem, apkārt drupas, kauli un pelni vien. (Pavisam starp citu – pirmo ekspedīciju sekas, protams. Tie bija ievazājuši vējbakas vai kautko uz to pusi...)

Nu nekā nav. Totāla krīze.

Nav pat, ko konsolidēt.

Un tad vienurīt, pašā agrumā, tas džoriks uzrodas. Uzrodas ar marsiešu grāmatu vienā un pistoli otrā rokā un tieši tad, kad pavārs vēl tikai vāra kafiju.

It kā politkorektuma labad vecais Rejs taī kuhenmahera postenī nolicis indiāni. Čeroki, šķiet. (Būtu ielicis navaho vai hupa pārstāvi, moš sanāktu pavisam cits stāsts. Bet tad tas atkal nebūtu Bredberijs, protams...)

Un tā nu zudušais grasis pavāram pavēsta, ka sastapis marsiešus un piedāvā dezertēt. Tur ir saturīgs dialogs, ko neatstāstīšu. Indiānis atsakās un vēsturnieks viņu nošauj. Un tad nobliež vēl dažu labu, cik nu gadās pa rokai, un bēg, un amīši šo trenkā, līdz kapteinis nolaiž no kātiem bēgli pašu.

Tā smuki nošauj, starp citu, krūtīs, ne galvā, speciāli tēmē... un ilgi... bet tas jau teju pašās beigās, īsi pirms bēgli ar visu grāmatu rokās norok marsiešu kapenēs.

Grāmata, starp citu, arī bija marsiešu.

Tas arī teju viss pastāstiņš. Vēl tā, dažas detaļas, protams. Nesvarīgas droši vien.

Pirmā fīča. Vienubrīd, kad bēglis ir iedzīts kaktā, vai vismaz vajātāju roidai tā šķiet, keps vēl provēs kautko sarunāt. Šis, pienākuma vai labāko jūtu (kas zina? Bredberijs, protams – neba nu Puškins!) vadīts, šamo mēģina apvārdot, dezertieris turpretim grib kapteini pielauzt pa savam un raut fraku kopā.

Kāpēc? Nu ļoti vienkārši. Abi ir no inteliģentiņiem.

Nav nekāda pepsi paaudze, viņiem ir, par ko parunāt. Droši vien būtu arī, par ko paklusēt, protams.

(Te nu gan, šķiet, vecais Breds ir drusku pārvērtējis jenkiju personāla atlases kritērijus, bet lai nu paliek. Tā jau vairāk tā kā pagaidām, šķiet, nenomirušā H. Harisona specialitāte. Kā jau armijas, valsts iekārtas, ētikas lietas u.c.)

Un bēglim jau patronas pie beigām, bet vajātājiem vēl gana apklapējamā materiāla.

Un parunāt tam vēsturniekam arī nav, ar ko... Nujā, redziet, to marsiešu jau vairs nebija, protams.

Kapteinis diemžēl atsakās. Laikam pienākuma mākts. Sūdīgi, ja daudz pienākumu... Bet tā otrā saruna no tiesas arī ir laba, ja kas. Vispār jau tur ir visa pastāstiņa sāls.

Un tad tas džeks tālāk vairs nebēg, ļaujas nošauties.Ar visu marsiešu grāmatu rokās.

To grāmatu jau arī neviens cits laikam tā īsti nemācēja izlasīt. Varbūt citiem nebija laika.

Cilvēkiem, protams, jo marsiešu jau vairs nebija.

Vāki gan tām grāmatām bija smuki. No sudraba.

Marsiešu grāmatām, protams.

Viņas jau arī laikam nebija vis jālasa, bet tikai jāšķirsta un jāieklausās. Jāizjūt. Jocīgas palaikam tās grāmatas.

Marsiešu, protams.

Nu, lūk, un jēga tai vispār dikti jēdzīgajā dialogā ir ļoti vienkārša. Jenkiji (protams, arī pārējie, protams, arī krievi, protams, arī mongoļi un, protams, hotentoti – kā tad bez tiem?!) ir palikuši tik tupi, un ir tiktāl piedirsuši visas malas uz savas planētas, ka būtu vienkārši noziegums pieļaut civilizācijas tālāku izplatību. Tā, ka ekspedīcijas izgāšanās varētu infekciju ja ne apturēt, tad vismaz uz pārdesmit gadiņiem to zarazu pieštopēt.

Augstākminētajiem prātojumiem par cilvēces lomu es pazemīgi pievienojos, ko arī neaizmirsu nodeklarēt Garajam.

Viņš gan bija sapratis tāpat. Jeb tomēr atcerējies to stāstu. Neba kāds tupaks.

Lai gan reizēm tas Garais tīri labi izliekas, protams. Nosmīn ūsās un paklusē. Pieradis savulaik dzīvot ar muterīti un māšeli vien. Un tagad vēl sievišķis šim trāpījies tāds, ka atkal jau labāk paklusēt.

Nu un otrā fīča. Pēc tam, kad viss nokārtojies un taisnība uzvarējusi, notiekās tā, ka viens cits džeks sāk šaudīties.

Tāpat, aiz gara laika un tīra dzīvotprieka. Pa svešas civilizācijas senajām vitrāžām, jo bez mērķa šaudīties tak pagalam nav interesanti.Pa savējiem viņš nešaun.

Un kapteinis tomēr savaldās, pistoli neizvelk, tikai izsit šam pārīti zobu.

Tas nu tā, happyend vietā...

Atceros, kad pirmo reizi lasīju to stāsteli, mani tas gauži izbrīnīja. Tāpat, kā tas kepa atteikums. Labi uzrakstīts laikam.Pārliecinoši, protams.

Tādas tīras, spilgtas un nenoļēpātas bērnības atmiņas, nekas nav jāizkrāso...

Kolumbs jau ar kļūdījās ne pa jokam, es Garajam pēc tam sacīju.

Viņam labāk vajadzēja nevis plātīties ar jūrasbraucēja talantu, bet turēt muti un iet meitās. Vai, manis pēc, zēnos. Nu, tam Kolumbam, protams, ne jau viņa mazbērniem.

Lai gan tiem – vispār jau arī...

Nu kaut vai vajadzēja rīkoties, tikko zeme izzuda skatienam. Nu, tam dženoviešu Kristapam, nu, Kolumbam, vajadzēja ņemt un nolaist visas tās karavelas pa burbuli. Jeb uztupināt kur nebūt uz akmeņiem.Bija tak akmeņi pa ceļam.

Vai vismaz ķerties pie cirvja – jo lāga pistoļu jau tolaik nemaz nebija. Komanda, jeb, kā uz buriniekiem mēdz sacīt, manšafte, jau ar nebija nekāda lielā. Bet cirvji jau tolaik bija gana labi, tad ķīnīzeri vēl visus štrumentus neražoja. Būtum ticis galā.

Jeb nu vismaz negriezies atpakaļ, ja nu reiz tomēr bija kaut kam nejauši uzburājis virsū. Nu, Kolumbs, protams.

Kaut nebūtu cēlis trobeli, turējis žaunas, sēņotājs hrenovs. Bet nē – šim ar laikam bija pārāk daudz pienākumu.

Savādi – cik daudz laba pasaulei taī 1495. būtu devis viens kārtīgs pūtiens?!

Gadu? Desmit?? Vairāk???

Kuģotprasme vispār pasaulei neko labu nav nesusi.

Ja atceras kaut vai Atavalpu, sirēnas un dodo, protams. Kur nu bez dodo.

Aviācija jau ar neatnesa – gana atminēties Drēzdeni un Hirosimu, tāpēc kosmoplāni droši vien nenesīs ne tik.

Būs tikai vēl daudz sūdīgāk.

Viss mēdz atkārtoties, to jau senie pamanīja, protams. Nu, augstās matērijās, tipa rainiskā attīstība pa spirāli vai kaut kā tā. Vai pa apli.bet, kā likums, aizvien sūdīgāk.

Nav ko glūnēt uz debesīm un zvaigznēm, ja esi vircā līdz ausīm, es teicu Garajam.

Un uz jūru ar nevajag blenzt. Tur ar sen mēslu gana, to jau Heijerdāls pamanīja. Uz Kon-Tiki vēl ne, tas bija vēlāk, uz Ra I.

Vismaz kaut kas tā kā būtu jāatstāj nesajātā stāvoklī.

Hmm... A kāpēc? Kam?? Nākamjām paaudzēm??? Citiem, ko piecūkot?

Turpmāk, pēc attiecīgiem nākošajiem standartiem, šķiet, runājām arī par lidojošajiem šķīvīšiem. Garais aizstāvēja viņu esamību, es ar īpaši neiebildu, jo, kaut neesmu nekāds fon Dēnikens (un arī negribu būt), lai gan un no tiesas ir gadījies šo to jancīgu redzēt. Pat, ja neskaitām sprāgušas cūkas.

Tikai... Tām runām par šķīvīšiem, ezotēriku un tamlīdzīgām būšanām, gluži kā tām cūkām, pārāk bieži ir gauži līdzīga smaciņa. Tādām pļāpām parasti ir tāda reliģiski sektantiska nianse. Tā kā pēc naftalīna, tā kā vīraka... Arī argumenti ufologiem un melnsvārčiem iraid gana līdzīgi un nedaudz vienpusīgi.Un merkantili, protams.

Visu pasugu fanātiķiem jau vienmēr šķiet, ka taisnība ir tikai šiem (un arī – ekskluzīvas tiesības atlasīt faktus, uzdrīkstēties izdarīt secinājumus un/vai skaļi muldēt).

Palasiet kaut vai Hausdorfu. Vai „NLO+”. Vai paklausieties ziņas. Beigtām cūkām vismaz ir viens pluss. Viņas smird, bet klusē.

Tāpēc vairāk par priesteriem, to adeptiem, elektrozvejniekiem un narkomāniem (pat vairāk par TV reklāmu!) es ienīstu tikai pedofilus, harizmātiskus politiķus un „zilās apkaklītes”. Ja kāds visā tamā publikā vispār spēj rast kādu būtisku atšķirību.

Bet neba par to bija galvenā klača.

Mēs tā prātīgi punktierējām, vai mūs no tiesas novēro un kāpēc gan lai mēs kādam šķistu pārlieku interesanti. Liekas, Garais aizstāvēja to ideju par homo kā ne pārāk veiksmīga eksperimenta rezultātu. Un šķiet, ka es iebildu, jo tas būtum pārāk skaisti, lai izskatītos pēc patiesības. Tāpēc, ka lai nu ko, bet Mērfija likumu neviens nespēj atcelt. Tāpēc ikvienam ar funktieri apveltītam pētniekam, krāmējoties ar potenciāli bīstamiem objektiem, būtu tak itā jāzina, ka gan jau kaut kas, bet drīzāk - pavisam viss - un turklāt pavisam noteikti, saies grīstē.

Un tāpēc jādomā par darbavietas sterilizāciju un pētāmās izejvielas neitralizāciju, kā smejies, ar galiem.

Tā nu tad arī, ja neskaita grandiozos attālumus, varētu sagadīties Visuma vienīgā cerība pret civilizāciju kā sērgu. Tāda vāra cerība, ka kādam varētu rasties kāda kripata saprāta...

Noteikti atceros tikai, ka lieku reizi pacitēju kādu citu slavenu nīgruli. Dž.B. Šovu laikam. Jeb tas bija jau Marks Tvens? Nu, to vispārzināmo frāzi par to, ka, lai kas arī nebūtu bijis padomā Radītājam, mēs viņa veikumu esam krietni sacūkājuši.

Tā nu mēs, rītu un rudenīgo dižsamu gaidot, saturīgi papļāpājām un es, citu rudens rītu sagaidot, to visu atcerējos.

Arī jau rezultāts, protams.