Manas Nokijas

Manas Nokijas

Vakar nopirku jauno Nokiju. Vēl pēdējo reiz paņemu rokā savu nu jau bijušo. Kā gadi skrien. Liekas, vēl tikai vakar es kaislīgiem pirkstiem atbrīvoju tevi no kastītes, norāvu nost plēvītes un spiedu sev pie auss. Pirmo reizi. Jā, esam saraduši. Tik daudz kopā pieredzēts. Esam piešāvušies viens pie otra kaprīzēm. Zinu, kā tev pieskarties vislabāk. Esmu izpētījis katru tavu vietiņu, katru visslēptāko opciju. Zinu, kā ātri pievienot lādētāju un ļaut, lai elektrība skrien, arvien ātrāk un ātrāk. Līdz tu klusi nosīc, ka pietiek. Ka akumulators jau ir pilns.

Tomēr pēdējālaikā mēs kaut kā vairs nesatiekam. Mūsu attiecības palēnām ir izgājušas ārpus uztveršanas zonas. Tavas vēlmes nemitīgi pieauga. Tad Tev vajadzēja jaunu ekrānu. Tad atkal nomainīt taustiņus uz modernākiem, jo, redz, tie vecie esot nodiluši un izgājuši no modes. Tu pārāk personīgi uztvēri to negadījumu, kad netīšām nosviedu tevi smiltīs, un vairākas dienas apvainoti klusēji. Tu gribēji, lai pievienoju lādētāju arvien biežāk un biežāk. Pat sāki pīkstēt ne no šā, ne no tā nakts vidū. Bet tā taču nevar, es teicu. Tik bieži bieži pievienot lādētāju. Es negribu, ka lādētājs ir tik bieži ir jāpievieno. Es esmu noguris pēc darba, gribu ar draugiem iedzert alu vai paskatīties hokeju. Bet tu man pārmet, ka es nepievēršu tev uzmanību. Pīksti arvien biežāk un biežāk. Pavisam nelaikā gribi, lai es pievienoju tev lādētāju.

Tu man vēl saki, lai apstājos. Apgalvo, ka man ir pusmūža krīze. Taču nē, lēmums ir pieņemts. „Ardievu!”, saku es. „Turpmāk būsim tikai draugi”, saku es. „Lai tev dzīvē tālāk veicas!”, saku es, un ielieku tevi krūzītē pie vecajām pildspalvām.

Tagad man ir jaunā Nokija. Esmu tik ilgi sapņojis par viņas korpusa pludlīnijām un maigo pieskārienjūtīgāekrāna vizmu. Viņa ir tik jauna un skaista. Es zinu, ka mums ir liela gadu starpība. Bet tas nekas, jo viņa ir tik jauna un skaista. Viņa gan vēl šaubās. Viņa saka, ka esot pilnīgi cita paaudze. Vai es spēšot ar viņu saprasties. Taču es esmu gatavs uz visu. Ja būs grūti, esmu pat gatavs lasīt lietošanas pamācību. Esmu diskrēts, tomēr uzstājīgs. „Tas ir liktenis!”, es viņai saku, un lūdzu, lai viņas melnais un formīgais apvalks ļaujas manām vēlmēm. Vēl mirklis, vāciņš padodas un es ievietoju savu veco sim-karti viņas jaunajā, vēl pēc rūpnīcas smaržojošajā korpusā. Man šķiet, ka viņa vēl nočukst: „Vai tu mani mīlēsi mūžam?”. „Mūžam!”, es apsolu.