mēs vienmēr atgriezīsimies pie tiem, kurus mīlam...

Rudens ir īpašs gadalaiks. Krītošās (krāsainās) lapas, teju ikrīta miglas, lielie pilnmēneši un veļu laika nojausmas rada īpašas noskaņas. Dvēseliskas... un pārdomu pilnas.

Pēdējā laikā arvien vairāk domāju par dvēseļu radniecību. Nu, ir taču tā, ka satiekam kādu cilvēku un uzreiz viņu sajūtam par "savējo". Svarīgi ir šādus cilvēkus nepalaist garām, bet tikpat svarīgi ir arī neaizbiedēt. "Neprivatizēt". Vārdu sakot, jāļaujas plūsmai un jātic, ka viss notiks īstajā laikā un īstajā vietā, neskatoties uz kalniem un lejām, kas jāpārvar pa ceļam. Ticēt un uzticēties, jā...

"Mums katram paredzēts kāds īpašs cilvēks. Reizēm divi, trīs vai pat četri. Šie cilvēki var nebūt no viena laikmeta. Viņi ceļo pāri laika okeānam un debesu dimensiju dziļumiem, lai atkal būtu kopā ar mums. Viņi nāk no otras puses - no debesīm. Sejas vaibsti ir citi, bet sirds nekļūdās. Tā pazīst." /Braiens L. Veiss "Mīlestība nekad nebeidzas"/

Un šajā kategorijā ietilpst visas tās "šķiet, ka pazīstu jau sen" sajūtas, "deja vu" situācijas un vnk skatieni līdz dvēseles dziļumiem, tā teikt... atpazīt šīs sajūtas tomēr ir liela māksla. Vēl lielāka māksla ir tās noturēt un saglabāt. Ir viegli sašaubīties un noraidīt, taču daudz grūtāk ir vnk ļauties. Lai nu kā, agrāk vai vēlāk mēs atkal satiksimies, vai ne?

"Mēs allaž atgriezīsimies pie tiem, kurus mīlam, neatkarīgi no tā, vai šķiramies uz nakti, vai līdz nākamajām dzīvēm." /Ričards Bahs "Tilts pāri mūžībai"/