Sapnis kā brīnums, kā pasaka...

Viņš viņu gribēja tik ļoti stipri, daudz vairāk kā tikai draugu, jo dziļi sirdī jūtas viņu plosīja gabalos un neļāva mierīgi elpot.

Tas nebija viegls lēmums, bet tika pieņemts piedāvājums palikt par labiem draugiem, ļoti iespējams, ka pat mazliet vairāk kā tikai draugiem, bet acīm redzot ar to viņam bija par maz. Viņš viņu nespēja pieņemt tā vienkārši, jo bija pārāk vājš, lai pateiktu nē savām jūtām.

Pagāja laiks un viņa tika izdzēsta no viņa dzīves, kā toreiz likās pavisam. Laiks ritēja un brūces dzija, kamēr bija pilnībā sadzijušas, bet neraugoties uz to, laiku pa laikam viņš viņu atminējās ar labu vārdu un smaidu uz lūpām.

Lai kur mēs ietu, lai kā mēs slēptos, bet no tā pavisam aizbēgt nevar.

Pagāja daži gadi kā viens nevainīgs pavasara mirklis. Līdz pat tam liktenīgajam vakaram, pilnīgi nekas neliecināja par to, ne atmiņas, ne dziesma, kas būtu izskanējusi nevietā, pilnīgi nekas, sāka jau šķist, ka par viņas eksistenci ir pilnībā aizmirsts. Tajā liktenīgajā vakarā, neko pat īsti nenojauzdams, viņš mierīgu prātu un brīvu sirdi pārlapoja tīmekļa lapas līdz brīdim, kad sastinga kā tāds sētas miets, iestājās tumsa, laiks pārstāja ritēt, viņa acis tika piekaltas telefonam, kurā bija redzama fotogrāfija, kurā bija viņa ar savu dievīgo smaidu, smaidu, kuru viņš toreiz tik ļoti iemīlēja, viņa viņu uzrunāja un apbūra, jūtas atkal uzbangoja. Viss notika tik ātri, tik zibenīgi, pilnīgi šķita, ka zaudēta kontrole pār savām rīcības spējām. Tas viss bija tik brīvi, nepiespiesti, tik ļoti patiesi, ka jau pēc mirkļa, viņas elektroniskajā pasta kastītē nu jau gulēja jauna vēstule no viņa. Vēstulē nekā īpaša nebija, tik vien kā mazs mazītiņš smaidiņš un maza jo maza virtuāla bučiņa. Tovakar viņš bija darbā, pēc ļoti palielas uzdzīvošanas iepriekšējā vakarā. Viss bija tik kluss, tik mierīgs, sirdī valdīja līdzsvars un harmonija, kaut arī pašsajūta nebija no tām labākajām, bet neraugoties uz to visu, viņš izmantoja izdevību nedaudz nosnausties. Tas arī izdevās, viņš aizmiga mierīgi, smaidīdams un gremdējoties atmiņās, kuras nupat bija viņu uzmeklējušas, par laiku, ko nav iespējams atgriezt atpakaļ un izmainīt tur kaut ko.

Rīta gaismai austot, maiņa jau viņam bija tikpat kā beigusies, priekšā bija divas brīvdienas, ko bija nolemts pavadīt laukos makšķerējot, strādājot vai kā savādāk atpūšoties.

Nu jau viņš sēdēja autobusā un devās prom no darba, bet tavu skādi, iekšēji viņu sāka kaut kas tirdīt, aizbrauc uz mājām, izdari vēl to un izdari vēl to. Beigās lēni un gausi tas arī notika. Pie mājām, izkāpjot no sabiedriskā transporta, atkal tā iekšējā balss sāka viņu tirdīt, lai velkot ārā telefonu un lai paskatoties, kas jauns virtuālajā vidē. To viņš vairs nevarēja izturēt un lai no tās balss atšūtos, viņš acumirklī izdarīja to, ko balss bija vēlējusies. Protams īsta skaidrība par to, kas īsti tīmeklī viņam jāskatās, nebija, bet viņš turpināja pārlapot lapas un uzsāka ceļu uz veikala pusi, jo vēders arī bija paspējis par sevi atgādināt. Tā nu lēnu garu ejot, tika atvērta elektroniskā pasta kastīte, itkā tādai darbībai pamata nebija, bet pirksti darīja pa savam. Tajā brīdī, kad pasta kastīte tika atvērta, viņš teju vai ieskrēja reklāmas stendā, jo ieraudzīja, ka ir jauna vēstule, ne no viena cita kā no viņas, no viņas, ko viņš bija tik ilgi gaidījis, kaut arī vēl pats to neapzinājās. Tādu sajūsmu viņš sen netika piedzīvojis.

Kamēr, caur veikalu viņš bija ticis līdz mājām, viņi jau bija paspējuši nedaudz pārmīt pāris vārdu ar e-pastu palīdzību. Kā izrādījās, viņa viņu šādu tādu iemeslu dēļ bija aizmirsusi un bija neizpratnē, kas viņai ir atsūtījis to mazītiņo smaidiņu un virtuālo bučiņu un kāds ir bijis šīs vēstules iemesls. Nonākot mājās, ieslēdzot datoru un nomazgājot vīnogas, nu jau atkal varēja pievērsties viņai, lai nedaudz par sevi atgādinātu. Vēl pēc pāris e-pastiem, viņam šķita, ka viņa ir atplaukusi smaidā, jo atcerējās viņu. Te nu es piebildīšu tādu lietu, ka laiks ārā bija uzlabojies neticami labi, spīdēja saule, tā bija svētdiena, laiks bija kā pēc pasūtījuma tādam notikumam, pat neraugoties uz to, ka visu aizvadīto nedēļu, laiks bija mazliet pelēcīgs, visu laiku bija apmācies un šad tad pat uzlija.

Viņš nolēma, ka šodien var mazliet paslinkot un veltīt nedaudz laika viņai. Stundas aizgāja kā minūtes, bija jau dziļa pēcpusdiena un nekas protams netika izdarīts, pat par vannošanās priekiem viņš bija piemirsis, kaut arī pirms par to domāja jau no iepriekšējās dienas rīta, kad vēl atradās darbā. Visu sava uzmanība, visa diena tika veltīta viņai vien, viņi to vien darīja, kā runājās ar e-pastu starpniecību.

Nezinu par ko viņi runāja, kurš kuru bija paspējis sakārdināt, kuram no viņiem pietika drosmes pavedināt otru, bet fakts ir un paliek fakts, viņi tik ļoti alka viens pēc otra, alka viens otru satikt, ka šķita, ka nekas uz pasaules tam vairs nevar būt par šķērsli. Tika nolemts, ka viņa varētu atbraukt paciemoties un iedzert kopīgi tasi kafijas. Vakars bija piezadzies tik klusu un tik nemanāmi, un bija jau salīdzinoši pavēls un tad viņa paziņoja, ka braukšot, tik viņam tad ir jāatnākot pretim. Tas protams netika pat apspriests, jo šķita pats par sevi saprotams, tika norunāta vieta un laiks. Tajā pat brīdī, viņam iestājās panika, jo norunātais laiks bija pēc nieka mazliet vairāk kā stundas.

Ak vai, kā viņš rekordlielā ātrumā metās piekārtot istabu. Zibenīgi to savedis daudz maz kārtībā, viņš aizlidoja uz dušu un pārvilka svaigas drēbes. Minūtes steidzās tik ātri, ka pat bateriju izņemšana no pulksteņa nebūtu neko devusi, liktenīgais brīdis tuvojās lieliem un pat milzīgiem soļiem, pat uztraukums bija pāraudzis stresā.

Ejot viņai pretim, viņš meklēja mierinājumu un relaksāciju starp dziesmām un radio stacijām, ko tobrīd varēja atrast savā telefonā, bet diemžēl nekas nepalīdzēja. Tas viss notika tik ātri, ka pirms tam pat nebija laika sagatavoties ciemiņu uzņemšanai. Nācās doties vēl uz veikalu, lai sagādātu kādu kārumu un kafiju. Nopērkot kafiju, vīnogas, kādu kārumu, kādu ne pārāk stipru dzērienu, kājas viņu nesa atpakaļ uz pieturu, kur drīz vajadzētu izkāpt viņai no sabiedriskā transporta. Viņam sāka drebēt kājas, trīcēt rokas, sāku uztraukties nu jau viss viņa ķermenis, ne tikai prāts un sirds. Spēja normāli domāt pazuda. Tam visam loģiska izskaidrojuma nebija, jo kāds gan tur uztraukums satiekot draugu, ko neesi redzējis pāris gadus. Bet bija tieši tā kā bija.

Ieraugot tuvojošos trolejbusu, tapa skaidrs, ka bēgt vairs nav kur un ka to darīt nedrīkst, nu jau bija par vēlu atkāpties.

Atvērās trolejbusa durvis un viņa izkāpa. Viņš acu mirklī sastinga, laiks atkal apstājās, viņš vairs neko nespēja izdarīt, viņš redzēja tikai viņu, kas dievīgi smaidīja un tuvojas viņam, viss notika ar tādu kā simtkārtīgu palēninājumu. Viņš bija šokā, viņš vienkārši bija gatavs ģībt, visas asinis tobrīd vārījās no uztraukuma, viss ko viņš gribēja teikt bija aizmirsies. Viņš pat apjuka un nespēja saprast kas tagad jādara.

Atgūstot nedaudz rīcības spējas un loģisko domāšanu kopā ar nedaudz saprātu, viņš sāka smaidīt un spēra pāris soļus viņai pretim. Viņi abi staroja kā tādas divas pavasara saulītes, rokas pavērās un abi iekrita viens otra apskāvienos. Pilnu krūti pieelpodams ar viņas smaržu, cieši jo cieši apķerot un sajūtot viņu, viņš juta tādu kā atvieglojumu, tādu prieka un laimes sajūtu, kādu līdz šim nebija baudījis. Vēl mirkli viņi pakavējās viens otra apskāvienos, tad sasmaidījās un devās pie viņa uz mājām. Sadevušies rokās un mēģinot ko sakarīgu pateikt, viņi šo ceļa posmu bija mērojuši un atnākuši līdz mājām.

Ieejot pa durvīm, tika ieslēgta gaisma, viņš viņai piedāvājās paņemt somiņu un nolikt to istabā, tad paņēma viņas jaku un pakarināja to skapī uz pakaramā, pabrīdināja par grīdu, kuru nav paspējis izmazgāt un aicināja viņu istabā.

Istabā dega trīs sveces, viņš piedāvāja viņai apsēsties un pats devās uz virtuvi gatavot kafiju, mazgāt vīnogas un meklēt glāzes. Kādu brīdi viņa svešajā istabā bija viena pati, varbūt tas labi nebija atstāt viņu uz mirkli vienu, bet varbūt tas bija labs veids, kā nedaudz viņiem abiem nomierināties un savest daudz maz domas kārtībā. Viņam šiverējot pa virtuvi, viss gāzās un krita ārā no rokām, rokas trīcēja kā tādas apšu lapas rudens vējā.

Visu paveicis, ar kafijas krūzēm rokās, viņš devās uz istabu pie viņas. Nolikdams kafijas krūzes un pārējos labumus uz taburetes, viņš iekārtojas viņai blakām uz dīvāna, ieslēdza televizoru, sameklēja kaut kādu mūzikas kanālu, kas šķita pareizs lēmums, lai radītu vieglāku un neitrālāku gaisotni un vajadzības gadījumā ir kur acis piesiet, tas varēja viņus paglābt no kādas neērtas situācijas.

Vakars sākās tāds nemierīgs un uztraukumu pilns, bet palēnām uztraukums izgaisa.

Tā nu viņi visu vakaru līdz pat rīta gaismai uz dīvāna sēdēdami nopļāpājās par visu ko vien vēlējās un kas vien ienāca prātā.

Viņš visu laiku vēroja un skatījās uz viņu, viņa visu laiku mulsa un līdz ar to smaidīja un viegli viegli ik pa brīdim iesmējās, kā viņam tas patika, viņš šo debešķīgi skaisto smaidu bija gaidījis tik ilgi, tik ļoti ļoti ilgi.

Tik daudz visa kā ir bijis, tik daudz ir gribējies pajautāt, bet viņš to nespēja izdarīt, jo juta, ka tam vēl nav pienācis īstais laiks. Protams, ka viņš nezināja, vai vēl kādreiz viņu satiks, bet tobrīd, tas nelikās svarīgi.

Visu laiku, jau no brīža, kad viņi satikās, viņš vēlējās kādu tuvības mirkli, meklēja veidu un iemeslu, kā viņai vismaz nejauši pieskarties, gribēja viņu tik ļoti ļoti noskūpstīt, vai vismaz uz brīdi apskaut, bet nespēja to, nespēja, jo bija bail, bail kā tādam skolas puikam, bija bail pamosties no šī mistiski skaistā sapņa, bija bail sabojāt visu pasakaino mirkli. Var jau būt, ka tās bailes tuvoties bija dēļ tā, kas reiz notika starp viņiem, varbūt viņš baidījās viņai atkal pieķerties, vēlreiz iemīlēt viņas smaidu un viņu pašu no kāju pirkstiem līdz pašiem matu galiņiem. Varbūt bija bail no sāpēm, no sajūtām vai patiesības, pārliecība par to, ka tam visam ir ticis pāri, nakts vidū viņu pameta, tāpat kā uztraukums, kas bija izdedzis kopā ar vienu sveci.

Viņš juta, ka arī viņa mēģina spert pirmo soli uz viņa pusi, ka mēģina viņam tuvoties, bet viņš kā tāds mazs bērns tikai vairījās. Visas nakts garumā, viņš viņai tuvojās ik pa milimetram tuvāk, tuvāk, tuvāk un tuvāk. Ar pirmajām rīta gaismām un biezo miglu aiz loga, attālums, kas viņus šķīra, bija vairs neizturams.

To kas notika, tas varēja būt vājums, tā varēja būt mirkļa vājība, nesavaldība, ķermeņu valoda, varbūt viņš beidzot saņēmis drosmi rokās, bet varbūt tas bija kas vairāk, jo sirdij nav iespējams kaut ko pavēlēt.

Ak vai, viņš viņu nobučoja uz lūpām, tik maigi un izjusti, tik uzmanīgi un trausli, tik skaisti tas bija, pat trīs reizes. Iestājās klusums, apmulsums, maza nesaprašana par notiekošo, abi sēdēja un skatījās viens otram acīs, smaidīja, vārdi te bija lieki, te vairs nevienam nebija ko teikt un lūpas sakļāvās cieši jo cieši. Notika tas, kam bija jānotiek, tas ko viņi abi bija gaidījuši visus šos gadus. Skūpsts ievilkās uz ļoti jo ļoti ilgu laiku un pārauga mīlas viesulī, kas sevī bija ierāvis abus, šos patiesi laimīgos cilvēkus. Viņi bija to pelnījuši, pārāk ilgi liktenis bija licis viņiem gaidīt vienam otru. Tas neprāts bija pārāk liels , laimes sajūta burtiski pulsēja viņos, tā viņu kopīgā ķermeņu valoda tik spēcīga, ka viņiem nebija pilnīgi nekādu izredžu tam visam pretoties un apstāties, jo varbūt tas būtu bijis vispareizākais lēmums. Saprotot to, ka atpakaļ ceļa vairs nav, viņš viņai dāvāja mirkli, mirkli, kuru atcerēsies visu mūžu. Viņi bija pārņemti tik ļoti viens ar otru, ka pat nebija pamanījuši, ka ir pienācis rīts. Rokas stiepās pēc viņas, tās vēlējās cieši apskaut un nekad vairs nelaist vaļā, prāts jau sen bija pārtapis neprātā, ķermeņi pulsēja no gandarījuma un acis lēnām abiem aizvērās, neraugoties uz to, ka vēlme redzēt otru vēl un vēl bija pārāk liela.

Acis viņam pašas atvērās, jo nebija iespējams gulēt blakus savam sargeņģelim. Viņš lūkojās uz viņu, viņš redzēja savu sapņu sievieti, kuru ir gaidījis visu savu mūžu, viņa tik saldi gulēja, viņš viņu noglāstīja un mierīgu sirdi aizvēra acis.

Pēc kāda laika sāka zvanīt modinātājs, jo viņam šovakar bija jādodas uz darbu. Izslēdzot to un pārliekot par trim stundām vēlāk, viņi skūpstoties viens otra apskāvienos aizmiga. Nāca miegs, bet rokas, lūpas, ķermeņi un neprāts gulēt nevēlējās. Rokām visu laiku vajadzēja just viņas tuvību un esamību, lūpas vēl un vēl vēlējās skūpstīt viņas augumu, neprāts vispār vairs nesaprata kas notiek, tas bija kā skaistākajā pasakā. Kaut kāda maģija bija savedusi atkal viņus kopā. Bija iestājusies pilnīga eiforija, nevienam no viņiem negribējās pamosties no šī neizsapņotā sapņa.

Un atkal jau tas modinātājs viņu izrāva no šī mirkļa, no sapņa, kuru izsapņot nav iespējams, tikai šoreiz viņš saņēmās un atvēra plati jo plati laimes pielietās acis. Viņa viņam gulēja blakus, smaidot, kā tāds kvēlākais un skaistākais aizliegtais zieds, viņa draiski vāļājās pa gultu un itin nemaz nevēlējās celties. Viņš, dāvājot viņai pāris skūpstus, pāris glāstus, tūkstoš acu skatienus un smaidu, piecēlās un devās uz virtuvi pagatavot rīta vai nu jau launaga kafiju. Atnākot ar divām kafijas krūzēm rokās, noliekot tās uz taburetes, viņš ieritinājās viņai blakus. Smaidot, pļāpājot, vērojot vienam otru, glāstot un skūpstot viens otru, viņi krita kārdinājumā un aizmirsās. Kafija atdzisa. Mirklis palika atmiņā, gaisu pildīja kaisle, iekāre, jūtas, mīlestība, prieks, laime, vēlme dzīvot un elpot, vēlme būt vienmēr kopā, tāda buķete tur virmoja, ko vēlētos ik katrs no mums.

Darba dēļ šo pasaku vasaras naktī nācās pārtraukt. Nelielā, vai pat ļoti lielā steigā, viņš pieņēma dušu, apģērbās un vāca visu nepieciešamo darbam, bet tas nebūt netraucēja atkal un atkal atgriezties pie viņas un noskūpstīt viņu atkal, atkal un atkal.

Kad abi bija gatavi, viņi saskatījās, sasmaidījās, saskūpstījās vēlreiz un devās uz transportu.

Viss notika neticami ātri, tik ātri, ka bija jau pienākusi viņas pietura. Visu ceļu viņi bija sadevušies rokās un šķita, ka neviens nevēlas otru atlaist. Pēdējais, saldākais, gardākais, kvēlākais, valdzinošākais un neaizmirstamākais skūpsts tika izskūpstīts un viņi atvadījās.

Caur trolejbusa aizmugurējo logu, viņš viņu pavadīja ar laimes asarām acīs, cik ilgi vien viņu redzēja un domās pat līdz pašām viņas mājām.

Viņš dziļi sirdī juta, ka tā diena ir pienākusi, diena, ko viņš bija gaidījis visu savu dzīvi. Viņš viņu bija atradis un zināja, ka lemts būt kopā vienmēr, ka pienācis laiks. Ir pienācis mūsu laiks ...