Mačo

Ik pa laikam nākas apmeklēt kādu pamatā vīriešiem paredzētu kantori, kas saistīts ar tehniskām lietām. Respektīvi – auto servisu. Arī šorīt mana diena sākās ar došanos „vīriešu pasaulē’. Neliels uztraukums un šaubas – vai spēšu pietiekami kompetenti izstāstīt radušos situāciju, jo, lai kā gribētu, bet autodetaļu nosaukumus un to pielietojumu nespēju un tā īsti arī negribu spēt atcerēties. Pasaulē jau gana daudz joku stāstu par blondīnēm sacerēts, lai pievienotu tiem vēl savējo. Nolemju, ka pavērošu situāciju un rīkošos atbilstoši tai. Zemapziņā mani nepameta cerība, ka speciālisti nepieciešamību nolasīs no manām acīm vai ļaunākajā gadījumā paši tiks galā, uzmetot aci remontējamam objektam.

Labs rīts! Kā varu palīdzēt? – jaunais cilvēks ar žilbinošu smaidu un baltu apkaklīti sagaida mani savā valstībā. Mani mazliet mulsina jaunēkļa lietotā smaržūdeņa daudzums, kas pirmajā brīdī pat nomāc autoservisiem raksturīgo aromātu.

Esmu šeit, jo… Tālāk seko īss mans stāstījums par to, ko esmu piedzīvojusi pēdējo mēnešu laikā un kas tieši licis man mašīnu nogādāt servisā. Tieku pārtraukta pusvārdā.

Es uzdošu KONKRĒTUS jautājumus, labi? – tumši brūnu acu pāris raugās manī un pat negaida piekrišanu. Daudz iespēju atteikties man nav. Apmēram jau iedomājos, kas tūliņ sekos.

Kāpēc vīrieši nevar būt mazliet saprotošāki un sekot daiļā dzimuma pārstāvju piemēram? Kāpēc vienmēr ir jāmeklē konkrētas atbildes uz jautājumu? Un vai tad no daiļrunīga apraksta nav skaidrs, ka mašīnai ir tāda un tāda vaina? Atceros, ka esmu „vīriešu teritorijā” un savus spēles noteikumus lieku malā.

Pāris vārdu šurpu-turpu, zvans draugam un vēl dažas tēlainas frāzes situācijas dramatizēšanai noved pie pilnīgas saskaņas. Mans zaļsvārcītis nokļūst pie kombinezonā tērpta sastrādātu roku īpašnieka.

Paredzamais darba laiks – apmēram stunda, ko nolemju pavadīt lasot žurnālu uzgaidāmajā zonā. Mīkstajos ādas dīvānos jau iekārtojušies četri raženi vīri. Visu sejas pievērstas televizoram, kas uzregulēts viena pašmāju TV kanāla uztveršanai. Rāda kaut ko no ikrīta „ziepju gabaliem”. Skatītāju kompānija neizskatās pēc tādas, kas no rītiem slaistās pie televizora, kur nu vēl iedziļinās kārtējās vācu konditores dzīves peripētijās.

Izvelku no somas līdzpaņemto lasāmvielu un iekārtojos ērtāk. Situācija samērā relaksēta līdz brīdim, kamēr filmas kadri tiek apturēti reklāmas pauzei. Visi klātesošie tiek aicināti pievērst uzmanību krūšturiem. Dažāda vecuma sievietes stāsta par savām nedienām ar šo veļas gabalu un pārliecinoši norāda, ka jaunais un revolucionārais TOP SHOP (vai kāds tur vēl tik ne) izgudrojums atrisina it visas problēmas.

Situācija samērā komiska. Apkārtēja vide prasīt prasās pēc skarba ekskursa motoru un dzelžu pasaulē, bet te, starp rezerves daļām un riepu grēdām, apmēram piecpadsmit minūtes vīri tiek aicināti steidzami zvanīt uz ekrānā redzamo numuru un veikt pasūtījumu, lai iepriecinātu savas sievietes. Ja ne iepriecināt (veļas gabals, iespējams, funkcionāls, bet ne mazākā mērā sievišķīgs), tad vismaz padarīt viņu dzīvi ērtāku. Sen nebiju redzējusi tik samulsušas puišu sejas. Lai arī ārēji it kā nekas nebija mainījies, tomēr viņu šaudīgie acu skatieni un demonstratīvi biklā novēršanās no ekrāna liecināja, ka skarbos mačo vienkāršs reklāmas rullītis var padarīt kuslus un ievainojamus. Un tā laikam arī ir. Skaisti.