|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Guevara, 27-09-2012 22:22 |
|
20 |
Sekss II daļaTāda izjūta kā nevēlēšanās ir jāaudzina tā nav dabiski dota. Cilvēka ķermenis, būdams atbrīvots no gara kontroles, vēlas visu, kas dod fizioloģisku mirkļa baudu. Apturēt ķermeņa uzvaras gājienu var tikai citāda vērtību sistēma (..). Klasiskās pienākuma, atturības, garīguma izjūtas diemžēl tiek pastumtas malā kā vecmodīgas, raksta filozofe. Ja cilvēku nekas neierobežo, viņš kā kastrēts kaķis rij, kamēr nosprāgst (lasi nododas baudām, līdz notrulinās pavisam). Tāda nu reiz ir cilvēka daba, nemainīga kopš aizlaikiem. Gudrie to zināja jau izsenis, tāpēc, lai glābtu dumjo lopiņu cilvēku no sevis pazudināšanas un piespiestu ievērot mērenību, sarīkoja seksam pamatīgu melnā PR kampaņu ar grēka, velna un elles piesaukšanu. Cilvēku kāre pēc baudām vienmēr ir bijusi tik mežonīga, ka ar loģiskiem argumentiem un pirksta pakratīšanu vien ir par maz. Viedie zināja, ka bailes un kauns ir vienīgās pietiekami spēcīgās jūtas, kas spēj stāties pretim vēlmei neierobežoti pāroties. Artūrs Šulcs gan domā citādi viņaprāt, pareizā atbilde ir vara. Vara cenšas realizēt absolūto kontroli caur kauna un vainas izjūtu, jo cilvēku, kas ir seksuāli brīvs, pakļaut ir daudz grūtāk. Seksualitāte ir brīvības komponente. Tas, kurš nav kliedzis orgasma priekā, apskauž tos, kuri ir izbaudījuši kaisli. Savukārt cilvēks, kas no mīlēšanās gūst baudu, ir dzīvs apliecinājums tam, ka puritāņu dzīve aiziet pa tukšo. Mūsdienās visi ir vienisprātis, ka pirms laulībām kārtīgi jāiztrakojas, bet vēl ne tik senā pagātnē līgavas nevainība bija obligāta prasība. Šo noteikumu neradīja garlaicības mākti vecūkšņi, tam ir racionāls skaidrojums. 19. gadsimta zinātnieki atklāja rita likumu jeb telegoniju tā ir teorija par to, ka sievietes pirmajam partnerim ir izšķiroša ietekme uz visiem pēcnācējiem. Tieši viņš nosaka visu sievietes genofondu, neatkarīgi no tā, kad un no kā viņa dzemdē bērnus. Telegonija nav oficiāli atzīta un tiek uzskatīta par pseidozinātni, tomēr ir daudz piemēru, kas liecina, ka patiesībā ikviens vīrietis atstāj nospiedumu ne tikai sievietes biolaukā, bet arī gēnu līmenī. Diviem baltādainiem cilvēkiem var piedzimt tumšādains krāsas mazulis, jo sievietes iepriekšējais draugs bijis afrikānis. Turklāt ģenētiskās analīzes liecina, ka bērna tēvs ir baltais vīrietis. Arī mūsu senči apjauta, ka izlaidīgai meitai nevar būt labi pēcnācēji. Pēc rita likumiem dzīvoja senās āriešu un slāvu ciltis. Ir nostāsts par mongoļu karavadoni Čingizhanu, kuram kaujas laikā nolaupīja mīļoto sievu. Kad Čingizhans sievu atguva, viņa bija stāvoklī. Čingizhans par to nebēdāja un pieņēma mazuli kā savu dēlu, jo zināja, ka būtībā zēns ir viņa miesa un asinis. Tomēr arī apgalvojums, ka mūsdienās visi ir pārņemti ar seksu un to vien dara, kā meklējas un pārojas, ir mīts. Mākslīgi radītais un mediju uzturētais priekšstats daudzos izraisa nepatiku, riebumu, vēlmi distancēties, nomazgāties, bēgt, aizcirst durvis. Seksa pārpilnības spožajos starmešos cilvēki meklē pavēni atpūtu miesai un garam, radot antiseksuālu revolūciju, jaunu nevainību. Seksologi ir vienisprātis celibātā dzīvo vairāk cilvēku, nekā varētu iedomāties. Ikviens no mums ik pa laikam intuitīvi nododas askēzei izmet nevajadzīgas lietas, ievēro diētu, atsakās no kafijas, alkohola, gaļas, saldumiem, iet kājām, nevis brauc ar mašīnu, izslēdz televizoru, lasa dzejoļus, izvēlas būt vienatnē. Mēs to darām, jo neapzināti gribam parunāties ar Dievu, mums ir pārāk daudz kairinājumu, baudu, bet pietrūkst garīgas tīrības un mīlestības. Tātad mēs neapzināti pietuvojamies tam, ko dēvē par celibātu. Izdzirdot vārdu celibāts, uzreiz nāk prātā kristīgā baznīca, drūmas velves ar gaismēnām un mūki, skaisti kā velni. Vārds celibāts latīniski nozīmē neprecējies. Celibātu ieviesa 11. gadsimtā baznīcas reformu laikā, bet tā nepieciešamība tika izskaidrota jau vairākus gadsimtus iepriekš. Proti, ja garīdznieks, kuram ir sieva un bērni, veltīs sevi kalpošanai, cietīs ģimene. Un otrādi ja viņš pienācīgi rūpēsies par ģimeni, novārtā paliks garīgie pienākumi. Ļaunas mēles gan melš, ka celibātu ieviesa, lai netiktu sadrumstaloti baznīcas īpašumi, jo iepriekš garīdzniekiem bijis daudz bērnu un visi mantojuši zemi. Vēl runā, ka celibātu baznīcas kalpi sākuši īstenot pēc sifilisa uzliesmojuma Eiropā 16. gadsimtā, bet pirms tam tas neesot bijis sevišķi populārs. Lai kā arī būtu, atturēšanās no seksa ir gandrīz tikpat sena kā pats sekss. Celibāts bija jau antīkajā pasaulē Artemīdas un Vestas kultos Senajā Grieķijā un Romā. Atturību ievēro kristiešu, budistu, džainistu, hinduistu mūki (turklāt tā ir tikai neliela daļa no askēzes, kas izpaužas visās dzīves jomās). Senajā kristīgajā doktrīnā dzimumakts tiek aplūkots kā patvaļīga varmācība, kas radniecīga ļaunumam. Piemēram, Svētais Augustīns iekāres spēkā saskata pret Dievu sacēlušos cilvēku dumpi. Taisnības labad gan jāsaka, ka Svētajos Rakstos nav stingra aizlieguma nodarboties ar seksu. Kristietībā celibātam nav jēgas, ja to pavada mokoša, neapmierināta iekāre. Jo labāk ir doties laulībā nekā kaist kārībā, apustulis Pāvils raksta Vēstulē korintiešiem. Par celibātu ir kāda anekdote. Klosterī ierodas jauns mūks, kuru tūlīt pat nosūta pārrakstīt sakrālos tekstus. Mūks ievēro, ka citi mūki tekstus pārraksta viens no otra, nevis no oriģināla. Viņš par to aizrāda abatam. Tas padomā un piekrīt: patiesi, ja nu ieviešas kļūda. Abats dodas uz klostera pagrabu pēc oriģinālajiem tekstiem, paiet stunda, divas, bet vecais vīrs nenāk atpakaļ. Jaunie mūki dodas lejā un atrod veco abatu izmisumā dauzām galvu pret sienu: It wasnt celibate, it was celebrate! (Tas nebija celibāts, tā bija svinēšana angļu val.) Nabags visu mūžu bija nodzīvojis celibātā, lai vecumdienās atklātu, ka viņam vajadzēja priecāties un svinēt dzīvi. Celibāts ir seksīgs, apgalvo sievietes, kas ilgāku laiku apzināti atturējušās no seksa. Pusgadu, gadu, divus. Jā, arī piecus. Visādi gadās. Vienam tas ir ilgi, citam ne tik ļoti, jo katram no mums dažādos dzīves posmos laiks rit citādāk. Piecdesmit trīs gadus vecā skolotāja Indra apgalvo, ka, neesot intensīvai seksa pieredzei, viņa kļuvusi jūtīgāka pret sīkiem pārdzīvojumiem, izbaudījusi dzīves smalkumu. Kad nav seksa, var runāt par nebūtiskam lietām un ieklausīties vārdos, izbaudīt intonāciju, skatienu, mīmiku, žestus, nejaušu pieskārienu otra pirkstiem, vaigam. Sekss ir patērēšana, sekss ir vara, vēlme iegūt un paturēt. Tas ir privātīpašnieciskums. Atturēšanās māca mīlēt, apbrīnot, priecāties. Attiecības bez seksa var būt jaunas, skaistas draudzības sākums. Grāmatas 101 veids, kā iegūt un saglabāt viņa uzmanību autore Mišela Makinija Hamonda raksta, ka sievietes ķermenis ir viņas spēka bāze un brīdī, kad viņa dod savu ķermeni, viņa atdod arī prātu, sirdi un spēku. Aizejot vīrietis paņem līdzi daļu no sievietes gara, ko viņa nekad neatgūs. Rakstniece Donna Marija Viljamsa ir par juteklisku un seksīgu celibātu. Viņa saka, ka atturēšanās nenozīmē ķermenisko baudu izslēgšanu, gluži pretēji veicina jutekliskumu, ļaujot izpētīt dažādas miesisko sajūtu nianses, jo bez seksa vēl ir ļoti daudz ķermeniskās baudas veidu. Iepriecinot savu ķermeni ar dažādiem baudīgu sajūtu smalkumiem, sieviete kļūst veselāka, skaistāka, stiprāka, dzīvīgāka. Dumpīgā rakstniece iesaka darīt visu, kas tīk miesai un pie viena arī garam, vingrot, dejot, meditēt, gulēt zīda palagos, maigos kā pieskārieni. Viljamsa saka arī, ka sekss izkropļo pasaules attēlu, bet celibāts ļauj saskatīt lietu īsto būtību. Hormonu kontrolēšana nav neiespējams uzdevums, jo seksuālās vēlmes neatkarīgi no to stipruma pāriet. Celibāts ļauj saprast, ko tu patiesi vēlies no dzīves un otra cilvēka. |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
Līgo pasākums! (5)
man pirmo x jāvada Jāņu ielīgošana,tad nu bez koncerta vēl gribētos kādas interesantas izdarības,kas jums no dažādiem ...
Tūrisma objekti Latvijā (6)
sakarā ar siltāka laika iestāšanos intresē apskates objekti,tādi kur var izstaigāties svaigā gaisā tādi kā skaņais ...
|
