Estere Vipule

Balti palagi, maigums un siltums,
Tava smarža, garša, neticams mīļums.
Šīs lietas, kas manas mūzas ik dienu,
Vismaz tās mani sola neatstāt vienu.

No rīta mostos, ievelku elpu,
Sajūtu smaržu, kas piepilda telpu.
Paveros blakus, ko lai vairs saku?
Atrodu tik zemē guļošu kreklu.

Ietinos segā kā rokās reiz tavās,
Jūtu kā slīkstu asarās savās.
Viss, kas apkārt, man saistās ar tevi,
Katrs glāsts un skūpsts, ko maigi man devi.

Es atveru logu un ielaižu vēju,
Bargu, aukstu, asu un spēju.
”Nes prom viņa smaržu, cik ātri vien var,
Un vistālākā koka zaros to kar!”