Gandrīz šausmene.

Nekā patīkama, ja nakts laikā no gultas izrauj ieslēgusies mājas signalizācija. Tam vēl vajag sakrist ar nakti, kad mājās nav neviena ģimenes vīrieša, tikai es un meita. Aktīvā zona - garāža. Dikti skaisti. Bailes saķer vienā mirklī, un meitas uzdotais jautājums - mamm, tev arī bail? - paliek bez atbildes.:) abas drosmīgi soļojam lejā. Durvis uz garāžu aizslēgtas, liekam ausi klāt - klusums. Nu ko, jāver vien vaļā. Es bruņojusies ar golfa nūju, meita paķērusi no virtuves lielo nazi, uz 3/4 strauji raujam durvis vaļā. Tumšs un kluss, ieslēdzam gaismu...nekā nav. Izstaigājam, paskatāmies, varbūt, kaut kas apgāzies, nē, viss mierīgi. Pagalmā, kā par nelaimi stāv lietuviešu drauga uz nedēļu atstātais smalkais auto. Apstaigājām arī to, pie viena.:)

Ejam vien atpakaļ gultās un mēģinam aizmigt.

Nākamajā naktī atkārtojas tas pats. Pie tam, tajā pašā stundā, ar dažu minūšu nobīdi. Pagalam neomulīgi, scenāriji galvā visdažādākie - iemitinājies kāds žurks vai mājas spociņš. Jā, tiek arī pieļauta doma, ka detektors savu laiku ir nokalpojis, bet omulība no tā neatgriežas. Tā pēc vairāku nakšu mocīšanās tomēr saucam meistaru.

Zirneklis. Uzpinis savu smalko tīklu pāri detektoram un kā iziet medībās, tā to dzird visa apkārtne.

Jā. Rudens ir klāt.