Cilvēk!

ziemeļvējā

nokritīs tas Damokla zobens

un vasara pārgriezīs vēnas

plūdīs asinis

pār viņas līķi pārkāpis rudens

pie sevis nosmīnēdams

skaistums prasa upurus

un alkatīgi asinīs

mērks savu otu

lai izkrāsotu pasauli

kā Purvīša gleznu

kur tu un es

centīsimies noticēt

ka balta ziema

tāpat kā nāvīgs slepkavas duncis

pa pēdām mums nesekos

un tumšā šķērsielā

kā ziemeļvēja pliķis

aiz apkakles mūs nepanāks

degs grēcīgi

raganiski lapu sārti

kastaņi bombardēs ielas

un es teikšu tev -cilvēk

iesim viens otrā

siltu tēju ieliet

tepat aiz tā loga

kur ziema varēs skaudīgi lūkoties

netiekot mums abiem

vismaz mirkli no mūžības klāt