par mīlestību- arābu didaktiķa acīm

Protams, bērnībā mani vilināja austrumu teikas un stāsti par mīlestību. Tūkstošnakts pasakas un tamlīdz. Padsmitajos uzdūros Saadī Šīrāzī grāmatai "Rožu dārzs", kur atsevišķa nodaļa arī mīlestībai un jaunībai. Gluži vai nejauši paņēmu to rakā dažas dieniņas atpakaļ. Reku, pastāstiņš -Ulda Bērziņa tulkojumā.

STĀSTS

Kādam no arābu ķēniņiem stāstījuši par Leilī un Madžnūnu un viņa bezprātīgo mīlestību, kā tas, būdams izcils prāta spējās un daiļrunībā, taču klaiņo tuksnesī, izaidis no saujas prāta pavadu.

Šis licis to novest šā priekšā un sācis to tirdīt: Kādu sliktumu tu atrod cilvēka dvēseles cieņā, ka pieņem zvēra dabu un pamet cilvēka labumu?

Madžnūns teicis:

Tie kas pārmet ka es viņu mīlu

Uzlūkojiet viņu tad jums nāksies piedot

Kuri tagad manu vainu meklē

Lai tie Leilī sastop dod ak Dievs Tu

Viņas priekšā apulsuši tie

Nevis ābolā sev rokā grieztu

Lai ārēju apgalvojumu apliecinātu ar iekšēju pierādījumu, ka paties: Lūk, tas, kura dēļ jūs man pārmetāt, - tad ķēniņam iešāvās prātā uzlūkot Leilī daiļumu, - kāds gan ir tās vaigs, kura vainīga tik daudzās nelaimēs. Viņš pavēlēja to atrast. Tie izstaigāja arābu ciltis, dabūja to un pils pagalmā noved ķēniņa priekšā.

Ķēniņš palūkojās, kāda tā ir- tumsnēja un kalsnēja, tā izlikās tam nožēlas vērta, jo vispēdīgā verdzene no viņa harēma to pārspēja miesas krāšņumā un rotas košumā.

Madžnūns to noģieda un sacīj: Ak, ķēniņ, Leilī skaistums jāuzlūko ar Madžnūna acīm, tad tik viņas daiļuma noslēpums atklāsies.