Paulīnes sapnis

Svētdiena. Rīts. Jau iepriekšējā vakarā nolemts celties agri un braukt sēnēs. Paskatos pulkstenī – „agri” jau ir nokavēts. Nekas, nav iemesla satraukumam, jo kā man reiz mācīja kāda vieda kundze, „katram sava sēne”. Viņa nekad nesteidzās uz mežu rītausmā, bet nogaidīja, līdz diena iesilst. Nolemju sekot viņas piemēram.

Uz mežu braukt nav joka lieta. Vispirms rūpīgi jāpārdomā garderobe. Košāk – lai citu acīs nepazaudējos, ērtāk – lai pašai prieks. Piemēru vienu jaciņu, otru, trešu... nē, nav gana labi. Beidzot atrodu šo – laima zaļo. Jā, tā būs īstā. Mans cipreses stāvs nesaplūdīs ar šmaugajiem priežu stumbriem kā tai brūnajā un nepazudīšu brūkleņu paklājā ar sarkano. Piemērota bikšugabala un zābaku atrašana nesagādāja grūtības. Padoms iegādāties apģērbu, kas saskaņojams ar jebko, ir vērā ņemams.

Nākamais svarīgais solis – atbilstošā izmēra groza atrašana. Saskatījos Draugos šogad salasīto beku bildes un nospriedu, ka šos rekordus pārspēšu kā nieku. Virtuves stūrī nokrāvu trīs prāvus grozus, spaineli un neliela izmēra kasti katram gadījumam. Ir piedzīvoti laiki, kad ar to ir par maz un guvums vienkārši tiek iegāzts mašīnas bagāžniekā. Tas man līdzi būs šā kā tā.

Koķeti uzstellējusi galvā „bebreni” un bruņojusies ar dūcīti, palūkojos spogulī. „Bekubieds!” nodomāju un dodos uz mašīnu. Prātā pārcilāju maršrutu. Pirms pāris gadiem atklāju feinu meželi – ne tur brikšņu, ne milzu pakalnu. Staigā kā pa parciņu un lasi grozos meža veltes. Arī šoreiz turp vedīs mans ceļš.

To, kā braucu un aizbraucu, neatstāstīšu. Teikšu vien, ka biju tik ļoti izbrīnījusies par saremontētajiem un gludajiem ceļiem, ka aizplēsu garām īstajam pagriezienam. Bet kas gan ir pāris lieki kilometri, salīdzinot ar eleganto ripināšanos.

Un tā esmu klāt. Jop...ik!!!! Vīramāte laikam ne man vienīgajai būs stāstījusi par sēņu individuālo piederību. Meža taka, gluži kā Blaumaņiela pusdienlaikā, nosēta ar dažnedažādiem braucamajiem. Atšķirība vien tāda, ka te par parkingu nav jāmaksā. Pabraucu vēl kādu gabaliņu tālāk uz šķietami mierīgāku nostūri un esmu gatava doties „pakaļ mamutam”.

Eju, eju, eju... mežs savas veltas nez kāpēc tik dāsni nemaz nerāda. Laikam jānogaida, kamēr acis aprod, lai katru sakaltušo apses lapu nenoturētu par augstākā labuma stobriņsēni. Eju, eju, eju... Tukšs. Nevienas bekas. Varbūt es patiešām izskatos pēc briesmīgās sēņotājas un baravikas no manis vienkārši slēpjas, jo ir nobijušās? Noslēpju nazi, lai mans izskats top draudzīgāks. Nelīdz. Bekas acīmredzami ir pret mani sazvērējušās visas kā viena.

Ik pa brītiņam man ceļā patrāpās pa alksnenei. Fūūūū... Neba nu to dēļ bija vērts tādu ceļa gabalu triekties! Lepni eju tām garām. Kad kādas 2 stundas jau bradāts pa sūnām un mētrām, esmu izdomājusi, ka marinētas alksnenes nemaz nav tik slikti. Tāpat priecājos par katru bērzlapju podiņu. Cūcene jau ir īsta cūcene un mans prieks kļūst acīmredzams. Ziemā varēšu no māla poda paķeksēt laukā skābētos gabaliņus.

Bet kur tad baravikas? Nevienas pašas! Gailenes un čigānietes laikam izsūtītas man pretī, lai novērstu uzmanību. Jāsaka, ka viņām tas izdodas tīri labi.

Vēl pēc stundas apjaušu, ka manis uzstādītais mērķis ir nesasniedzams un šoreiz nebūs ne beku mērces, ne arī rekordu apliecinošu bilžu. Toties visa diena pavadīta svaigā gaisā, klausoties dzeņa klabināšanā un kaujoties ar odiem. Tie vēl neguļ un ir pat asinskārāki nekā vasaras viducī. Pārbraukusi mājās, jutos kā no spēcīgām vibrācijām apreibusi vabole.

Guvums apstrādāts un tapis arī šis tas no franču virtuves – gaileņu pīrāgs. Smaržo labi. Varbūt kādu pacienāt, pirms ķerties pašai klāt? Drošības pēc.

Muzikālais fons šeit.