Manai meitenei

Manai meitenei!

Es zinu Tu esi kaut kur tepat, es jūtu Tavu silto elpu, Tavus vienmēr smaržojošos matus, kas krīt man pār pleciem, kas liek man sasting un brīdi zaudēt balsi. Es jūtu Tavus maigos pieskārienus no kuriem patīkamas tirpas skrien pār kauliem. No Tava jaukā skatiena var sajukt prātā. Tava balss ir kā putnu dziesmas.

Bet, likten! kāpēc Tu esi tik bargs pret mani, ka ceļu pie manas mīļotās noteici tik garu, akmeņainu un maldīgu? Jau reizi Tu mani maldināji, bet spēju rast spēku tik atpakaļ uz pareizā ceļa un zinu nav vairs garš ceļš jāiet, vēl tikai daži soļi un es satikšu Tevi, savu mīļotu un kritīšu ceļos, lai dāvātu pašu dārgāko, kas cilvēkam ir – savu sirdi.

Es zinu Tu māki rast prieku mazās lietās un dzīvot ar pilnu krūti, Tev nav kauns kļūt bērnišķīgai un dažkārt pasmieties par sevi. Tev ir vienalga, ko teiks apkārtējie, kad kopā muļķojamies. Tev patīk bērni, patīk skrituļot ar skrituļslidām un braukt ar velosipēdu, Tev nekrīt uz nerviem visi apkārtējie un negatīvajā spēj saskatīt labo. Tev patīk mīlēties, naksnīgi izbraucieni ar velosipēdu vai motociklu, patīk saulrieti pie jūras ar glāzi laba gruzīnu vīna, vīnogām un siera ripuli, dejas, spontāni nakts izbraucieni uz veikalu, lai nopirktu kādu kārumu vai uz MC Donald uzēst kraukšķīgos kartupelīšus. Spēj baudīt dzīvi katru dienu ne tikai nedēļas nogalēs, kaut arī zinot, ka nākamajā dienā darbā beidzies nost no miega. Tev būtisks ir komforts, bet spēj brīdi no tā attiekties, gulēt siena zārdā, teltī, auto un mazgāties vēsā ūdeni no bļodas, bizenēt pa ar rasu noklātu zāli. Tev ir svarīgas otra vēlmes, neuzskati, ka tikai vīrietim ir jāgādā par visu, lai baudītu dzīvi un ceļotu pa pasauli, grūtos brīžos mēģini rast risinājumu nevis padodies un izvēlēties vienkāršāko variantu. Tev nav iebildumu pret peldēšanos kailiem ezerā, ziemā braukt ar snovu vai slēpēm un slidām. Vai tas būtu pārmēru daudz prasīts? Domāju, ka nē.

Tavs padevīgais jenotiņš.