|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| andris1717, 31-08-2012 11:18 |
|
28 |
Atmiņas par saulrietuAtmiņas par saulrietu.
Šorīt jūra bija atkal ļoti jauka. Saules staru apspīdēta, gluda kā spogulis. Gaiss un ūdens bija vienādāki ap 13 - 14 gr.Celsija. un viegls dienvidu vējiņš.
Pelde lieliski atspirdzināja un gribējās uzkavēties ilgāk. Bet piespiedu sevi iet ārā, jo jūras mīlestība ir neizmērojama un viņa var ilgi glāstīt, bet nedrīkst jau to izmantot ļaunprātīgi.
Bet projām ejot atskatījos un atmiņā atausa pāris nedēļas atpakaļ piedzīvotais.
Kāda iekšēja balss mani pasauca tieši tajā brīdī doties uz jūru. Jau no meža taciņas priekš varēja vērot milzīgu ugunsgrēku. Cauri kokiem sitās sarkana blāzma, kas palika arvien spilgtāka un spilgtāka. Pēc pusminūtes man sejā iesitās Dabas sarīkotais koncerts ar visu savu krāsu un skaņu gammu. Tas bija fantastiski. Mākoņi bija sakārtojušies rindās kā orķestra muzikanti. Saule lēni un negribīgi ripoja uz rieta pusi. Kāds varens diriģents bija paņēmis rokās nūjiņu un orķestris spēlēja dabas simfoniju. Smagie zilie mākoņi kā pūtēju orķestra svarīgie instrumenti taurēja gar horizontu. Sprogainie baltie pūku mākonīši pielika klāt fleitas maigo iepīkstēšanos. Tad saule parādījās no mākoņmalas virs paša horizonta un izmeta virs jūras visu daudzveidīgo stīgu ansambļa skanējumu no pirmās vijoles ar tās oranžo skanējumu līdz altu sarkano un čellu sarkanbrūno gaismu. Tie bija spēcīgi glissando akordi ar liegām pārejām. Sīkie vilnīši krastā to atkārtoja tremolo vibrācijās. Trompete pārvilka pāri visām debesīm disonējošu lidmašīnas lidojuma pēdu balto sliedi, kuru gan paklausīgais vakara vējš ātri saņurcīja. Dažviet mākoņu vidējā kārtā saules stari kā sitamie instrumenti bija izsituši nelielus caurumus un saule resniem stariem kā balstiem atspiedās jūras virsmā. Tomēr vēl pēc brīža tā turpināja velties lejup. No piepūles saules disks palika arvien sarkanāks un sarkanāks Tas dedzināja acis, bet atmosfēras virsējie slāņi sāka disku ņurcīt un tas pārvērtās kvadrātā. Arī vesela virkne mākonīšu gar horizontu bija pārvērtušies kvadrātiņos un orķestra skanējumā iepludināja ksilofona piesitienus. Tad saule izdvesa varenu tumšbrūnsarkanu mežaraga Do diezs skaņu un aizvēra priekškaru. Lielais Diriģents nolika savu diriģenta nūjiņu un klanījās publikai. Visapkārt auditorija uzsprāga aplausos. Priedes bužināja savas skujas, lapu koki sasita lapas, kaijas meta lokus un sajūsmā spiedza:Bis! Bis!, bet varenie albatrosi dobji sauca: Bra-vo! Bra-vo!. Priekškars mazliet pavērās un saule no aizhorizonta telpas izmeta spalvu mākoņos savas pēdējās iesārtās trombonu skaņas un apklusa. Jūras krastā gar izmestajām aļģēm līdzenā ierindā bija nostājušās vārnas-policisti melnos frenčos un uzraudzīja kārtību. Laiku pa laikam seržants ieķērcoties nodeva komandu un vārnas cienīgi pārgrupējās atbilstoši situācijai.
Viss bija beidzies. Publika izklīda. Es arī devos mājās. Bet varenie gaismas akordi man par sevi vēl joprojām laiku pa laikam atgādina. |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
