Dienasgrāmatas (blogi)

Deisa, 24-08-2012 17:00		8 59
Tiem, kas ir precēti vai par to domā, vērts izlasīt. Iespējams, ja savai kopdzīvei ar mīļoto cilvēku pieej pavirši vai arī viss jau ir zināms, šis raksts, ko lietoju ar kāda sava drauga atļauju,varētu būt noderīgs. Tas ir saskaņā arī ar manām ģimeniskajām vērtībām. Daudziem ģimenes cilvēkiem šis materiāls ir atvēris acis un devis iespēju būtiski uzlabot savstarpējās attiecības ģimenē. Sena gudrība māca: ”Ja kāds Jums dod derīgu padomu, pieņemiet to”. Indiešu svētais Satja Sai Baba sniedz mums vērtīgus padomus kā harmonizēt un uzlabot savstarpējās attiecības ģimenē. Pamēģināsim savā dzīvē īstenot kaut vienu padomu, ko pieļauj mūsu dzīves izpratne. Ja tas līdz, pamēģināsim vēl kādu. Tā vai savādāk mums der zināt, ka arī tāds ir viedoklis par savstarpējām attiecībām ģimenē... Kad vīrietis ņem sievieti sev par sievu, viņš viņu vienkārši neieved savā namā, bet notiek kaut kas daudz svarīgāks - viņš viņai piedāvā mājokli, mierīgu patvērumu, mīlestību, piepildījumu, un vissvarīgākais ir tas, ka viņš viņu pieņem savā dzīvē. Viņš kļūst puse no viņas, un viņa kļūst puse no viņa, abi kopā pārdzīvojot prieku un bēdas, panākumus un zaudējumus. Vīram, ir pienākums turēt viņu "kā savu sirdi". Kad meitene tādā veidā ienāk vīra dzīvē un namā, tas kļūst par viņas mājām un viņai savukārt šis mājoklis jāpārveido dievišķā templī, mīlestības, saprašanās un atbalsta svētnīcā, patvērumā vīram, kad viņš atgriežas no ārējās pasaules nemiera. Sievai jābūt mājas augstajai priesterienei, princesei mīlestības svētītajā pilī, ko abi var radīt. Ja mājā ir māte un vīramāte, tad viņai - sievai - jāpaliek princesei attiecībā pret karalieni-māti, un nav jācenšas būt karalienei tik ilgi, kamēr pienāk viņas laiks un cita princese citā paaudzē padarīs viņu par karalieni. Vīrs, kas tādu sievu pieņem savā sirdī un savā dzīvē, uzņemas lielu solījumu - turēt, lolot, aizstāvēt. Viņa kā bērns svētā paļāvībā ienāk mājā un tādēļ vīram jānodrošina, ka viņš ne ar vienu egoistisku, nepārdomātu rīcību neliks nevienai bēdu asarai rasties viņas acīs. Asarām tur ir jābūt, bet tām jābūt prieka asarām, kas līst no pateicības Dievam par dzīvi, ko Viņš ir devis. Taču cilvēks ir mirstīgs un mirstīgam cilvēkam ir daudz vājību. Un tas, par ko viņš domā kā par lielu spēku, patiesībā var izrādīties par lielu vājumu. Viņam ir ideāli, ko veicinājuši viņa mātes piemēri, vai izlasītie raksti par pagātnes dižajām sievietēm, vai tikai filmu fantāzijas. Tādējādi reizē ar sievu viņš mājā ieved arī ideālu, kādu viņš grib redzēt savu sievu, proti, pilnību visās jomās: kā sievu, māti, mīļāko, draugu, palīgu, pavāri, trauku mazgātāju, mājas uzturētāju, ienākumu guvēju u.c. Daži var meklēt pilnību kādā no iepriekšminētajām jomām, citi - vairākumā no tām vai pat visās! Neapzināti vīrs ir sējis sēklas, vai drīzāk stādījis rožu krūma stādus, jo ar katru fantāzijas ziedu būs arī nelaimju un bēdu ērkšķi. Jo ideāls ir vienīgi Dievs, visi citi - vīrieši vai sievietes - neattaisno ideālus. Bet, kamēr laulātajiem nav šādas saprašanas, fantāzija par "sapņu - filmu pasauli" var kļūt par murgu viņiem abiem. Jo vīram jāsaprot, ka sieva ienāk viņa mājā ar savu pašas uztveri, pašas idejām un ideāliem par laulības dzīvi un ideālu vīru. Šos ideālus viņas prātā būtu varējušas audzēt tās pašas sēklas, no kurām izauga vīra uzskati un ideāli. Un tā divas dvēseles sanāca kopā mīlestībā - abas lolodamas ideālus, kādi ir iespējami vienīgi debesīs ... Sāciet dienu ar mīlestību, Piepildiet dienu ar mīlestību, Pabeidziet dienu ar mīlestību • Tas ir ceļš pie Dieva. Tātad - kas ir glābiņš vīram? Kā lai viņš tiek galā ar laulības dzīves likstām un nelaimēm - ar sīkajām dusmām, bēdām, pārpratumiem utt?Ja vīrs grib ķildoties ar sievu par kaut ko, par dažām kļūdām, ko viņš ir pamanījis, viņam vajadzētu brīdi apstāties un padomāt par visu labo, kas sievai piemīt, par prieku un laimi, ko viņa ir devusi viņam, par darbu, ko viņa uzņemas no rīta līdz vakaram, lai vadītu saimniecību mājās, uzraugot bērnus, virtuvi utt. Ja viņš apstāsies un palūkosies uz pašreizējo "kļūdu" un pārpratuma avotu šādā plašā kontekstā, tad viņa dusmas droši vien izgaisīs, un viņš, atjaunojis savu personīgo redzējumu, mazliet mīkstinās situāciju un rīkosies atbilstīgi. Bet pieņemsim, ka vīra prasības, viņa ideāli utt. nesaistās ar pārmērībām vai pārspīlējumiem. Pieņemsim, ka viss, ko viņš gaida vai, drīzāk, starp viņa daudzajām cerībām ir konkrētas lietas, piem., uzturēt tīrībā māju un telpas, gādāt par pareizu barību un ēšanas laiku bērniem, uzraudzīt bērnus, ārstēt, kad viņi ir slimi, nodrošināt bērniem pareizu kulturālu un reliģisku praksi mājās, mīlestību un cieņu pret vīramāti utt. Pieņemsim ,ka viņa cerībās ir ļoti pasaulīgas lietas, un viņš konstatē, ka šīs vienkāršās cerības nav piepildījušās, nerunājot nemaz par ideālu - ko viņam darīt? Vai viņam klusējot ignorēt to visu, lai sievai neradītu bēdas vai apjukumu pat ne dusmu dēļ, bet pastāvīgi atgādinot? Ja lietas, vienkāršās augšminētās lietas, viņš atkārto pastāvīgi, bet uzlabojuma nav, vai viņam jādomā, ka sieva ignorē viņa vēlmes un pamet novārtā? Vai viņam jādomā, ka sieva ir darījusi vislabāko, kas viņas spēkos, kad viņš ir prom, bet viņai neizdodas sasniegt manāmu rezultātu (apstākļu vai varbūt pašas nepiemērotības dēļ)? Bet tā kā viņam diemžēl nav dievišķas redzētspējas, lai redzētu sievas pūles viņa prombūtnē, viņa mirstīgais skatiens redz tikai to, ko redz - un tas varētu būt problēmas avots! Tātad - ko viņš var darīt? Uguns izmet dzirksteles vienīgi tad, kad tā deg, tanī laikā to var uzpūst. Ja sit pa sakarsētu zelta gabalu, arī no tā karstuma dēļ lec dzirksteles. Līdzīgi arī karstā brīdī, kad vīrs izsakās par kaut ko tādu, ko uzskata par sliktu, "dzirksteles" var lidot no sievas acīm un mutes. Kā auksta uguns vieta nerada dzirksteles (tāpat zelts, kas ir auksts), tā arī gaidiet, lai notikums iet savu gaitu. Savi komentāri vīram jāpatur sevī. Tas var likt apslāpēt sevī dažus sarūgtinājumus, bet ir daudz labāk nekā radīt bēdas, sajukumu un nesaprašanos starp vīru un sievu, pareiza paziņojuma dēļ, kas izteikts nepareizā vietā nepareizā laikā, vai pat pareizā vietā, bet nepareizā laikā. Vīram ir labāk, ja lietas ir "aukstas" - pieminēt savu nelaimīgumu un paskatīties, kas sievai ir ko teikt. Tas var būt process mūža garumā, bet tas var radīt un radīs vairāk gaismas nekā "karstums". Ja tomēr pat šādi izteicieni par nelaimīgumu, kas teikti ar mīlestību, ar nodomu vienīgi labot, nevis meklēt kļūdu, pat "aukstajos" periodos ātri uzkurina niknu, naidīgu reakciju no sievas puses, vīram vajadzētu atturēties pat no tādiem mēģinājumiem! Ko tad viņš var darīt? Vai viņam jāpaliek zem "sievas tupeles" un jādzīvo totālā sasprindzinājumā visu savu mūžu, apslēpjot zaudētās ilūzijas un vēlmes pēc labākām mājām un riskējot to visu padarīt par cēloni jaunai piedzimšanai tikai tāpēc, lai izpirktu šīs apspiestās vāsanas? Nē! Tomēr ir vēl cits ceļš. Ik pa dažiem mēnešiem rakstiet sievai mīlestības apliecinājumu, stāstiet viņai, pārlieciniet viņu par nemirstīgu mīlestību un tad izklāstiet viņai sava nelaimīguma cēloņus, lietas, kuras jums patiktu redzēt uzlabotas tādā veidā, lūdziet viņai ar mīlestību norādīt uz kļūdām, kādas viņa redz jūsos, un ko vajadzētu izlabot vai uzlabot. Pieņemiet viņas komentārus ar sirsnību un pielieciet arī pūles, lai to izdarītu! Dēlam nav lielāka pienākuma, nav augstāka labuma, kā kalpošana saviem vecākiem. Līdzīgā veidā vīriem un sievām kalpošana viens otram. Ja viss iepriekš minētais nepalīdz, tad lūdziet Dievam palīdzību, vadību, kā atrisināt šo situāciju, kā padarīt laimīgu jūsu sievas dzīvi. Viņš noteikti vadīs! Tāpēc, ka jūs atrodat ceļus, lai padarītu laimīgu savas sievas dzīvi, ja jūs cenšaties padarīt viņu tik laimīgu, kā jūs censtos pats savas laimes dēļ - viņa noteikti atbildēs ar to pašu ... ja vien viņa nav no "neparasto" sugas. Taču gan vīram, gan sievai jāapjēdz, ka dzīve ir "sansāras" okeāns ... un okeānā būs viļņi, uzplūdi un atplūdi ... un reizēm bezvējš. Pārtulkojot dzīves valodā tas nozīmē priekus, bēdas un garlaicību. Mēs nevaram lūgt Dievam apturēt okeāna viļņošanos, ne arī lūgt viļņus bezvēja periodos. Tas, ko mēs varam lūgt Viņam, ir glābšanas josta, lai brāzmainajos viļņos mēs paliekam galotnē zinādami, ka tad, kad būsim "lejā", bēdās, nākošais vilnis mūs pacels "augšā", pretī priekam - taču tai pašā laikā apjēgt, ka tam atkal sekos kritiens "lejā". Arī bezvējā, dzīves garlaicībā un smagā darbā lai peldam, ienirstam, uznirstam, katru darbu atdodam Dievam -meklējiet dievišķību visā, ko jūs darāt, meklējiet pilnību, kad jūs mazgājat traukus, slaukāt grīdu un tīrāt māju un pasniedziet to Dievam, kas mīt jūsu iekšienē, un pēkšņi smagā darba vairs nav, tas kļūst svētīts. Tāpat arī vīram - smagais darbs kantorī, ģimenes dzīvē, darot vienu un to pašu atkal un atkal - centieties pēc izcilības un nevis pēc viduvējības pat visvienkāršākajā darbībā. Ja sievas uzdotā iepirkšanās jums ir smags darbs, veltījiet to Dievam un ņemiet Viņu līdzi!Tā ir Dievības lielā mācība visiem namturiem, un tā ir viena liela mācība visiem Dieva pielūdzējiem! Veltījiet Dievam katru darbu, ko jūs darāt - sieva mājas tīrīšanu, vīrs iepirkšanos, mašīnas mazgāšanu, jebkuru vienkāršu mājsaimniecības darbu - un jūs padarīsiet garīgu ikvienu mirkli savā dzīvē. Tāpat neilgojieties pēc sava darba augļiem. Laulātais draugs, nemeklējiet savas sievas uzslavu teikdams, cik apzinīgs apgādnieks jūs esat, ka iepērkaties vai palīdzat nomazgāt traukus, jo atalgojuma meklēšana ir bēdu sēkla, ja sieva tanī brīdī nejaušas izklaidības dēļ neizsaka vārdos atzinību, kas viņai ir sirdī. Līdzīgā veidā sieva, kas ir nopūlējusies, lai pagatavotu vislabākās maltītes, sakoptu māju un darītu visu citu - ja jūs visu savu kalpošanu esat veltījusi Dievam, nemeklējiet un negaidiet nezin kādu atalgojumu vai slavināšanu, jo vīrs, kas patiešām augstu vērtē jūsu darbu, tanī dienā var aizmirst izteikt vārdos dziļās jūtas, kas viņam ir sirdī, viņa prāts var būt nodarbināts ar citām problēmām. Ja jūs tomēr gaidāt atzinību, jūs arī sējat vilšanās sēklas. Treškārt, vīrs vai sieva, lai ko jūs darāt, nedomājiet, ka jūs esat darītāji! Ja jūs veltījat savu darbu Dievam, ļaujiet Viņam pārņemt vadību. Jūs bijāt tikai Viņa gribas instrumenti, lai pagatavotu garšīgu maltīti vai palīdzētu trauku mazgāšanā vai iepērkoties - tad kāpēc jums vajadzētu kaut ko gaidīt? VIŅA GRIBA LAI NOTIEK! Ja jūsu darbs gūst atzinību - tā pienākas Viņam; ja jūsu darbs nav novērtēts ar vārdiem - tā ir Viņa griba; un ja tas, ko jūs darījāt, vispār nav atzīts, ja jūsu smagais darbs ir nopelts - ARĪ TĀ IR VIŅA GRIBA. -Neļaujiet tam sabojāt savu garastāvokli!! Uzmaniet savus vārdus, darbus, domas, raksturu un sirdi Esiet labs; redziet labu; dariet labu; tas ir ceļš pie Dieva. Dzīve vienmēr nebūs gluda zēģelēšana. Cilvēkam dzīvē būs kāpumi un kritumi, zaudējumi un panākumi, labklājība un nabadzība. Lai drosmīgi to visu pieņemtu un atrastu atrisinājumus, vīram un sievai vajadzētu saprast vienam otru un vienoti skatīties acīs dzīves problēmām. Sievietei vajadzētu uzticēties savam vīram un nebūt aizdomīgai par viņa darbiem un gaitām. Citādi viņas dzīve kļūs nožēlojama. Vecākiem (tēvam un mātei) vajadzētu kļūt par gaismas bāku, kas vienmēr spīd cilvēcisko vērtību - patiesības, tikumības, miera, mīlestības un nevarmācības - spožumā, tā rādot piemēru, kam sekot viņu jaunākajai paaudzei, Retā gadījumā vīrs (vai sieva) dabū laulātu draugu, kas, par spīti visai mīlestībai un rūpēm, ko jūs izrādāt, var būt neatsaucīgs šādām vibrācijām (vai nu kopš paša laulības dzīves iesākuma, vai varbūt pēc dažiem gadiem) un vai nu nerūpējas, vai nav spējīgs (varbūt kādas dziļi iesakņojušās psiholoģiskas problēmas dēļ) atbildēt ar to pašu. Tas var smagi ievainot un atstāt postīgas sekas uz bezpalīdzīgo laulāto, jo mīlestība var rasties no spontāni izpaustām rūpēm, no līdzdalības vienam pret otru, interesēšanās un patiešām uzupurēšanās utt., mīlestību nevar uzspiest no ārpuses. Tādēļ ikvienam jāsāk mācīties ļoti agri (un tas ir derīgi visiem precētajiem ļaudīm un pat neprecētajiem) attīstīt iekšēju žiroskopu - iekšēju spēku , kas padara jūs neietekmējamu jebkura cilvēka neatsaucībai, kuru jūs mīlat. Tāds iekšējs žiroskops, aizsardzības vairogs pret neatbildētas mīlestības "bultām un katapultīm" ir (nesavtīga mīlestība)! Ipašība, kas piemīt "mīlestībai bez vēlmes pēc mīlestības augļiem"! Mīlestība, kas tikai dod un dod, bet pretī tādu pašu mīlestību ar līdzīgu atvērtību, sirsnību un kvēli! Ja mīlestība ir atbildēta ar to pašu, to vajadzētu pieņemt ar atvērtību - nav nozīmes, pat ja jūt, ka mīlestības atsaucībai nav īstuma vai sirsnības -vienalga, lai cik skaidri jūs jūtat, ka atbildētā mīlestība ir mākslota, jūs paliekat neskarts, un pat negaidat mīlestību un tādēļ neapspriež piedāvātās mīlestības kvalitāti. Patiesībā tā ir dievišķa mīlestība - bezpienākuma mīlestība, no kuras rodas nesavtīga kalpošana. Tā var rasties vienīgi no nesavtīgas mīlestības augstākā avota! Tam tad vajadzētu būt galējam bruņojumam, lai aizsargātu sevi, lai spētu dzīvot pilnīgu dzīvi bez gaidīšanas, nerūpēšanās vai ilgošanās (pēc atsaucības). Tas patiešām ir lielo dvēseļu ceļš, jo tas ved cilvēku uz ("prāta līdzsvarotību"). Cilvēks var dzīvot iekšēja prieka un apmierinātības pilnu dzīvi: pacelties pāri laimes un bēdu, mīlestības un naida, dusmu un miera pretstatiem un palikt saistītam pie "Dieva" sevī, kas rodas no katrā dvēselē mītošās dievišķības, no dievišķās mīlestības neizsīkstošā, neizsmeļamā, vienmēr pilnā okeāna. Daži vārdi sievai (Post um) Piezīme sievai, mātei, ģimenes pamatam, uz kā balstās civilizācijas kāpumi un kritumi: Bieži sievas sūdzas par vīriem, kuri nepavada vairāk laika mājās. Vīri var uzturēties ārpus mājas vairāku iemeslu dēļ: (1) Viņi ir iesaistījušies nežēlīgajā un necienīgajā dzīves konkurences cīņā maldīgi domādami, ka viņi dzīvo vienīgi tādēļ, lai strādātu, lai sagādātu ģimenei visu fiziskajai dzīvei nepieciešamo. Viņi vienādo mīlestību tikai ar materiālu nodrošinājumu. Un tad viņi nomirst - bieži vien priekšlaicīgi, jo stress un vienveidīgs darbs, kas bieži ir apvienots ar neveselīgiem ēšanas paradumiem (jā, ieskaitot arī veģetāriešus!), kļūst par viņu kapa zvanu. (2) Viņi pavada laiku bāros, ar kokteiļiem un citās sabiedriskās nodarbībās, uzskatīdami to par dzīves baudīšanu vai vissliktāk - par "prāta mieru", tomēr arī tādēļ, lai uz brīdi izbēgtu no dzīves nepatikšanām, no darba nepatikšanām, un - skumji teikt - arī no nepatikšanām, ko sagādājusi sieva un māja, kas nav kļuvusi par mājām. (3) Viņi aktīvi piedalās sportā, sociālā vai reliģiski garīgā kalpošanā un citās derīgās aktivitātēs, kur izmanto savu talantu un tas nāk par labu pārējiem tādā vai citādā veidā. Sievām jāsaprot, ka vīrs pārsniedz vecākus, sievu un bērnus - ne nevērīgas attieksmes dēļ pret viņiem, bet pareiza līdzsvara dēļ, un lai Dieva viņam dotās spējas izmantotu, palīdzot sabiedrībai, kā tikko minēts (3). Patiesībā, jo vairāk viņš nesavtīgi velta sevi citu labklājībai, jo vairāk sieva un ģimene gūs labumu simt smalkos veidos - veidos, kas var nebūt pamanāmi uzreiz, bet dos labumu viņiem vēlākā dzīvē, kad bērni būs paaugušies. No nesavtīgas, sabiedrībai veltītas kalpošanas sēklām, kuras sēj tēvs, bieži vien ražu - augļus un labumus - gūst bērni vēlāk savā dzīvē. Mazliet pārdomājot, teiktais kļūs acīmredzams. Ja sieva, izpildot savus sievas, mātes u.c. pienākumus, ir spējīga arī pievienoties vīram minētajās citās aktivitātēs, tā ir papildu svētība. Ko teikt par (1) un (2) punktu? Kāpēc viņi neatrod laiku, lai būtu mājās? Droši vien uzņēmējs vai kantora darbinieks var "izslēgt" (pēc savas patikas), ka viņš nav neaizvietojams, ja saslimst vai nomirst -jo darbs mierīgi turpināsies! Tādējādi tas ir prioritāšu jautājums. Bet kāpēc gan šāds vīrs - (1) un (2) punktā - nepadara arī mājas par prioritāti? Šeit sievai jāuzdod sev daži būtiski jautājumi. Vai māja ir mājas, patvērums, mīlestības ligzda vīram, vai varbūt tā ir tikai ēka, ko apdzīvo konfliktējošas individualitātes? Vai vīrs jūt, ka, atnācis mājās, viņš ir līdzīgs kuģim, kas atgriežas mierīgā ostā, izbēdzis no sabiedrības niknās jūras rēcošajiem viļņiem, vai varbūt vīrs ienāk citā trakojošā, dusmu pilnā jūrā, pārkāpjot mājas slieksni? Nevienam normālam vīram nepatīk pavadīt laiku ārpus mājām bez vajadzības! Es saku "normālam", jo ir arī "nenormāli" vīri, kas neatbilst šai normai. Bet, ja normāls vīrs mājās neatrod mieru, mīlestību, biedriskumu utt., tad viņš to meklē kaut kur citur - bāros , liķiera pudelēs, sieviešu rokās, kam samaksāts par simpātijām, ar draugiem, ar kuriem viņš spēj smieties un runāties par neloģiskām lietām u.c. Vīram, kuram nav nekāda garīga pamata vai enkura, kurš ir dusmīgs un neapmierināts ar sievu vai ar to, kas notiek mājās, reti piemīt prāta stingrība vai iekšējs stiprums, lai cīnītos ar mentālajām mokām, ko viņš cieš. Viņš nezina, kā tās atvieglot asaru straumēs, kas ļoti palīdz atbrīvoties no iekšējās spriedzes, ne arī ir spējīgs gūt mierinājumu, apkampjot savus bērnus un ļaujot viņu siltumam un mīlestībai būt par samierinātāju. Šīs divas metodes ir palīdzējušas daudzām sievām glābties no nepanesamām garīgām ciešanām un arī viņu spēja pakļauties Dievam ir liels spēks, ko sievietes ir izrādījušas gadu simtiem. Bet vīrs līdzīgi bērnam, kam vajadzīgs ārējs "nomierinātājs", lai apklusinātu viņa dusmu lēkmes un apturētu asaras, meklē nepastāvīgus, fiziskus vai sociālus mierinātājus ārpus mājām. Reizēm neapmierinātība, vīra nespēja gūt "atsaucību" no sievas izlaužas varmācībā kā pazemošanas akts pret vainīgo, sievu sitot. Bet tā ir novirze no normas un jāaplūko atsevišķi. Tādējādi sievai, pirmatnējās parašakti (dievišķās enerģijas) iemiesojumam (visa nepieciešamā laimīgai ģimenes dzīvei) devējai ir vajadzīgs spēks un drosme uzņemties dievišķo lomu ģimenē, no kuras vīrs slīd prom un nepavada laiku mājās. Kāds var domāt, ka sievai ar savu pastāvīgo "došanas un došanas" attieksmi, ar pakļaušanos, neatbildēšanu ar uguni uz uguni var būt loma, kas pazemo. Bet vienīgi cilvēks ar pazemot kāru prātu piešķirs šādu apzīmētāju tādai sievai. Tieši otrādi - viņas savaldīgā rīcība ir slavēta, kas padara viņu godāšanas cienīgu, jo viņa ir pārvarējusi savus zemiskākos instinktus, dzīvnieka dabu, kas prasa "zobu pret zobu, aci pret aci". Viņa ir atļāvusi savai mīlestībai, savam garīgumam gūt uzvaru sevī. Viņa ir sapratusi, ka vislabākais ir uguni apdzēst ar ūdeni, dusmām tikt pāri ar pacietību un mīlestību. Kāds var just kārdinājumu jautāt: "Kāpēc sievai vienmēr jāspēlē nomierinātajās loma? Ir vajadzīgas divas rokas, lai aplaudētu! Kāpēc vīrs nevarētu mainīt savus ceļus un pusi ceļa nākt sievai pretī?" Atbilde uz to ir acīmredzama! Ja abi ietu pretī viens otram pusceļu, ja mīlestība un cieņa būtu abpusēja, ja māja vīram būtu bijusi osta, mīlestības ligzda, patvērums, viņš visu savu laiku pavadītu mājās un būtu pilnīgi padevīgs savai sievai, kamēr pilda savu dharmu pret sabiedrību. Bet kaut kur ceļā kaut kas ir aizgājis greizi! Varbūt tuvība sāka veicināt nevērīgu izturēšanos lielākas mīlestības un saprašanas vietā! Varbūt vīram vai sievai pietrūka vārdu, simbolu, fiziska kontakta, lai izteiktu atzinību, mīlestību utt. Lai kāds būtu cēlonis, bet sekas Redziet Dievu katra, ko jūs satiekat; redziet Dievu visā, ko jūs darāt. Dzīvojiet kopā, cieniet viens otru; neļaujiet augt skaudības un naida sēklām un piegružot mīlestības skaidro straumi. ir bijušas "zaudēta mīlestība"! Kā tagad atgūt zaudēto? Tam ar lielāko gribasspēku, lielāko garīgo enerģiju, ar lielāko mīlestību, ar lielāko spēju izmantot (intelektu), lai izrīkotu kaprīzo (prātu), jāuzņemas vadība situācijas labošanā. Protams, reizēm tas var būt vīrs, ja viņam iepriekš minētais piemīt lielākā mērā un ja viņš apjēdz, ka kaut kas ir jādara, lai apdzēstu ģimenes elles uguni un padarītu dzīvi par debesīm. Ja sieva ir apveltīta ar tādu vīru, kas analizējot redz, ka ir slikti, un sāk kaut ko mainīt, tā ir liela svētība. Turpinājums seko

Komentāri

fargo: par īsu

2012-08-24 17:02

Deisa: Turpinājums arī ir, ja patīk lasīt. :)

2012-08-24 17:13

fargo: es pat gribeju lasīt.... sry. :) tu domā un tici, ka kāds to lasīs?

2012-08-24 17:16

Deisa: Tas jau katra paša ziņā - lasīt vai nelasīt. Es tikai padalos. Kā man teica viens foršs cilvēks - sievietes viedoklim nav nozīmes, bet muļķis, kas tajā neieklausās.

2012-08-24 17:25

liancite: Tikai kopā ar sievieti vīrietis izaug, bet ne ar visām...;)

2012-08-24 19:58

wolands: Sorry, tikko parādījās "Dievs", pārtraucu lasīt. Nekas, kur ir pieminēts Dievs nav lasīšanas vērts :(

2012-08-26 09:24

Deisa: Aizspriedumus sev mēs nosakām paši. :)

2012-08-27 13:48

Pārējos 1 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.

Reģistrējies šeit!

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.

Dienasgrāmatas (blogi)

Tiem, kas ir precēti vai par to domā, vērts izlasīt.