|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Vientulais, 11-08-2012 11:07 |
|
4 52 |
Nogurums...Laikam precīzāk par manu pašreizējo dvēseles stāvokli nav iespējams pateikt....
No Richarda Rudzīša dienasgrāmatas (1924 gada 9 februārī).
"Esmu tik ļoti noguris. Man nav ne gribas, ne spēka. Pat prieka strādāt man nav tā, kā agrāk. Es jūtu, ka esmu palicis pilnīgs mietpilsonis. Es atceros sapņus, kas man dažus gadus atpakaļ bija. Ka cilvēks spēj pacelties pāri dabai, ka viņam jādzīvo augstāk par dabu, ka viņam jākļūst pilnīgam kā Dievam. Bet katrs mirklis manī salauzis šo ticību, un tagad es redzu, ka cilvēki ir un paliek tādi, kādi viņi ir, ka viņiem nav ne mazākās tieksmes labākiem, pilnīgākiem kļūt, jo kādēļ tas, ja tāpat var dzīvot. Tie remdenie, pieticīgie arī ir laimīgi, un taisni tādēļ, ka viņu skatiens šaurāks, arī viņu ciešanas mazākas, un viņi gūst ilgstošāku prieku. Mans svētākais sapnis, tas ir - mīlestība. Bet vai arī tam būs jāsabrūk, jāpaliek netīram, samītam dubļos. Es sāku pazīt vairāk dzīvi, un man tik bezgala grūti kļūst. Biju nesen uz disputu par laulību un tāpat skatos dzīvē un redzu, ka dzejnieku mīla - tā visa tikai sapnis, kuru dzīves vējš nopūš kā smaržu no zieda. Un tomēr, arī ārpus šī dzejnieku sapņa arī pati daba ir skaista, dabiskā vīrieša un sievietes saskaņa, mīlas dzīve. Bet kādēļ tā, ka jauneklis savu mīlu tūkstošām izdāvā, kādēļ cilvēka tikumiskās robežas tikko noskārstamas, un cilvēks vairs sev neliedz nekādu baudu. Kādēļ nav dzīvē mūžam mīlestības, kādēļ šis instinkta lāsts valda pār cilvēku, viņu no Dieva troņa norauj dzīvnieka bezdibenī. Ak, es zinu, ka daba tomēr ir skaista, bet kaut cilvēki sekotu tai, bet neietu pret to. Manī šovakar tāds rūgtums un tādas sāpes, un man liekas, ka es ienīstu dabu, kas cilvēku darījusi tik bezgala nīcīgu, nepilnīgu. Es gāju pa ielu un es vēlējos kaut mūri sakristu pār mani, kaut visa šī kultūra sabruktu pīšļos. Mans Dievs, kur, kur gan ir mani neaizsniedzamie bērnības sapņi? Liels es domājos būt, spēcīgs, pilnīgs, labs, skaidrs. Bet dzīve neprasa pēc tā, daba neprasa pēc tā, viņai mīļāki varmākas, kā klusa ceļa gājēji. Kam līdzēja viss tas, ko esmu darījis. Kādēļ es maz kaut ko sāku. Tur taču viss tik mazvērtīgs, nekam nederīgs. Es zinu, par to, ko es savām svētākām jūtām rakstu, par to ļaudis tik pasmejas. Gan jau dzīve to pārmācīs - tie saka, - un viņš kļūs tāds pats, kā citi. Ja es nevaru labāks būt, ja es nevaru būt šķīsts un spēcīgs kā daba, kādēļ tad maz es esmu? Ja es nevaru viss būt, es negribu kaut kāda mazā daļiņa būt. Tad labāk es atstāju visu šo kultūru un aizeju mežos, dabā, klusumā. Mans Dievs, kur es ņemšu savu spēku. Es reiz sapņoju, ka man līdzās stāvēs sieviete, kura skubināt skubinās mani uz darbu, un es izdarīšu varoņdarbus. Bet sieviete tāds pats cilvēks, kā manī un kurā katrā. Un tomēr, ja man kāds prieks un laime bijusi, tā nākusi no viņas. Varbūt ja Ella būtu šeit, atkal viss mans nespēks un grūtums izgaistu. Mans draugs, mans vienvienīgais. Nāc, nāc, nāc!" |
saulrieta_mirklis: Tas ir tikai nogurums... Janomazgajas zvaigznu gaismaa, jaieelpo floksu smarza, janoker kads sauleszakitis...un dvesele atkal iekvelosies! #1 2012-08-11 13:10
Magoni: Klau, atlaid nervu, maini prioritātes un mērķus. vai vispar esi domājis, ko vēlies un kā vēlies. Un māja, mašīna nav mērķi, tie ir drīzāk līdzekļi. tas- piemēram. #2 2012-08-11 16:25
ininfinity: Es lasīju šo ierakstu aizgrābtu dvēseli, jo tas ir par mani, tās ir gluži manas domas, manas izjūtas - pasaule, jeb dvēseles stāvoklis, kādā jau ilgāku laiku atrodos arī es! Un es līdz šim domāju, ka esmu tāda vienīgā uz pasaules, kam smagi izdzīvot šajā mietpilsoņu pasaulē. #3 2012-09-03 04:08
Aga3: Skaisti un patiesi.... #4 2012-11-02 21:47
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
