Plūstošas domas un izplūduši vārdi.

Vējš, ironiski smaidot, pūš krastā plūstošas domas un izplūdušus vārdus. Jā, mēs zinām. Nāk rudens. Lēnām. Ar vislabākajiem nodomiem - padarīt pieejamākus saulrietus un saullēktus. Kaiju jaunulis uz blakus ēkas jumta jau no pašā rīta nodarbojas ar remontdarbiem. Staipa no vienas puses uz otru leļļu ratiņu riteni. Nezinu, kā tas tur nokļuvis. Lai gan zinu gan… Savulaik mūsu mājas apkārtnes mazo ēku jumti bija pilni ar vecām platēm. Par spīti manai un citu skepsei, par spīti bolderjāņu vējiem – tomāti aug griezdamies. Skaidrs, ka tiem ir pilnīgi vienaldzīgs saprāta viedoklis. Tie vienkārši dara to, ko spēj. Neiespringstot. Reizēm arī no tomātiem ir ko pamācīties. Darbā rīta kafija garšo pēc smiekliem. Pēcpusdienas tēja pēc vīpsna par dažu citrajonu kolēģu vēlmes uzlekt augstāk par savām pakaļām. Pareizāk sakot, pilnīgi lieki apgrūtināt savas pakaļas. Jā, runājot par sēžamvietām… Visu dienu pa logu vērojami divi jaunekļi, kuri kaimiņmājas sētā līkņā ap lūžņu kaudzi. Nešaubos, ka kādu dienu tas auto brauks. Netīras rokas un pusplikas pakaļas. Viņiem. Kaitīgs darbs. Man. Piepeši sailgojos pēc vecākiem. Spēcīgi. Piezvanīju, lai viņi arī to zinātu. Un iešu ciemos. Rīt. Un vēl es ilgojos pēc Gliemja. Bet tie vārdi nav ne plūstoši, ne izplūduši. Tie ir saraukti smadzeņu rievās un iesprūduši pirkstu galos. Bet nekas…gan jau…