Pārdomas vērojot dabu

Ar mēness gaismu

Mostas miglas vāli,

Lēni, lēni nesteidzoties

Tie ieskauj manas pēdas, ceļus, krūtis.

Ar mēness gaismu raisās mani sapņi,

Es lēni smaidu, elpoju un projām dodos,

Man šķiet, es piedzimstu no jauna,

Ar citām acīm pasauli tad redzu!

Kā būtu, ja es visu laiku,

Pa mēness gaismas taku ietu?

Koki, izslējuši rokas,

Ar milzu plaukstām

Sargāja no dīvainās mēness gaismas

Jāņtārpiņu asaras,

Lai neizgaro.

Tā vienaldzības mūris sargā sirdi,

Lai tā nesašķeltos, nesadruptu sīkās pērlēs.

Brīžiem es tur ielaižu vēju,

Lai nesāktu nelabi smakot.