National fantasy III

Trubas brālība. Etnogrāfija.

Vidinājums. (turpinājums pa vidu)

Sākums - kudī apukaļām.

Melni piektdieniska etīde. Līdz 18 gadiem un pēc 23.15 nelasīt!

Ja kādam kas šķiet atpazīstams vai nepatīk, pats vainīgs.

Itkājīšiem un itkājītēm, kā jau itin visiem hominīdiem, bija vesels naujums visvisādu neizskaidrojamu paražu un mulsinošu pasākumu. Pat neņemot vērā lustīgo laimē dietprieku un sērīgo daiņotkāri itin visos priekos un bēdās, kas to vien darīja, kā vajāja nabaga Itkāzemes iemītniekus.

Pavej, kā sanāca, kad nomira vecais vaidelotis Āris Totēlis.

Nu, tas pats, kurš proponēja visādas muļķības par šķidrumiem un visādiem citādiem labumiem, kas sastāvot no sīkiem ķieģelīšiem. Tā nu sanāca, ka vecais vienudien trāpīja rutku laukā tieši zem harpijas ekskrementa. Vai varbūt tā bija kāda no vobļinu mestām nešķīstībām un negantībām – kas to lai zina, un vai tad nav vienalga? Tāpat, kā tas, ko šis tur meklēja un kādas negantības perināja. Un – čušš, vecais gatavs gan. Pavisam. Tā jau ar tiem itkājaiņiem palaikam mēdza gadīties, ja šie pagalam neuzmanījās.

Tātad vecūksnis atstiepās. Tā kā šamējs, lai arī valdīšanai ne pārāk tīkams, tomēr bijis aumež slavens, tika nolemts ar godu tikt vaļā no līķa, kas nebija ne pārmēru pievilcīgs, ne ērts kādai nebūt lietošanai, un turklāt plānās speķa kārtas pēc nederēja arī vispārējās apgaismības palielināšanai.

Ko nu? Jo, reče, itkājīši un itkājītes patiesībā stāvēja divu strupceļu krustcelēs. Bija senās tēvutēvu paražas, un bija jaunmodīgās troļļvobļinu regulas, kuras paģērēja itin visās lietās rīkoties pēc ekonomiskiem un dabai draudzīgiem principiem. Un tā nu valdīšana kārtējo reizi ij neatgādājās, ij nesaprata, kā valdīt, ko darīt, kā un kam būt vai nebūt, lai vismaz kauč kas būtu un notiktos.

Jo vecajās paražās no dabas uzvaktēšanas vai teju tik ekonomijas vien nebija ne smakas, tieši otrādi.

Vej, kopš senseniem laikiem itkājaiņi savus mirlas mēdza apbērēt ar godu, turklāt vienā no diviem dažādiem, dikti neekonomiskiem veidiem. Nē, tautas sanākšana, diešana un daiņošana bija abos. Tāpat, kā beigtās (un svinību gaidībās drusku iesmakušās) gaļas kluča izdaiļošanā ar rutku ziediem, tupeņu lakstiem un visāda veida tamlīdzīga ņirgāšanās par dabas pamata principiem. Jo rutku ziedi, par provi, bija prasti nošņikāti nabaga augu dzimumorgāni. Aber rutki, pretēji itkājaiņiem, nevairījās vairoties dzimumceļā, bet nebija gana saprātīgi savam valstiskumam. Nu kāds, gan, vaicāsiet, sakars veca oldējēja maitai ar sugas tālāku turpināšanu vai tupeņu lakstiem?

Arī tālākās izdarības ar sprāgoņu nebija neko pulka saprātīgākas.

Saskaņā ar vienu no rituāliem, izpušķoto mironi, šamaņiem pesteļojot un zavētājiem zavējot, iestūķēja no labum labas malkas sagatavotā kastē un svinīgi apraka tam īpaši atvēlētā zemes pleķītī, ko nekādi citādi vairs izmantot nedrīkstēja, pat sēņu audzēšanai ne. Pēc otra rituāla, ar augu dzimumorgāniem izdaiļoto miesas kluci sadedzināja, patērējot vēl vairāk citur tik noderīgās malkas. Arī te neiztika bez zavētājiem un šamaņiem. Patiesībā tik tāpēc vien jau visi šie pesteļotāji itkājaiņiem bija. Nu, varbūt vēl arī prāta pačakarēšanai, lai tak valdīšanai kaut druscītiņas vieglāka dzīve.

Un tā nu valdīšana nolēma klausīt vobļinu un troļļu viedajiem ieteikumiem un ar milzu joni un lielu švunku nodibināt jaunas bēru tradīcijas. Visam būs būt tīri ekonomiski un taupīgi, un turklāt dabai, kas jau draudēja pārvērsties par apkārtējo vidi, aumež izdevīgi.

Tāpēc to, kas nu bija palicis no vaideloša pēc šamējā došanās uz labākiem vaidelotēšanas laukiem, tika nolemts iebāzt caurā maisā un pakarināt kokā virs ūdens. Tas tika paveikts ar domu, ka nu salidos visādi sīcēji, sanētāji un spindzētāji un sadēs iesmakušajā sprāgoņā savas oliņas. Šādi valdīšana cerēja sasniegt vairākus mērķus:

- koks tika izvēlēts augošs, un šādi tika iegūta jūtama malkas ekonomija nākotnē un deklarēta dabai draudzīga un ilgtspējīga politika šodienā;

- neapšņāptie rutki paši no sevis vairosies, kā traki;

- maiss jāņem caurs un vecs, un tamdēļ budžetā (tā itkājaiņi sauca to naudaspiepju naujumu, kura viņiem pašiem vairs nebija, ja neskaita no grabliniem aizņemtās druskas) radās prāvs ietaupījums, saukts par konsolidāciju;

- sīcēju, sanētāju un spindzētāju dējums dos tārpus, kas neviesīsies vis sēnēs un nebojās reti sastopamās mušmires, bet gan kritīs ūdenī un baros šādas un tādas zivis, kas augs treknas jo treknas un aumež kuplā pulkā.

Kad tārpi būs visu ēdamo noēduši, paliks pāri vien čupiņa saimniecībā dažādi pielietājamu kaulu un kauliņu. Tos varēs izmantot:

- izglītības vajadzībām, pagatavojot skeletu kā uzskates līdzekli inkubatoriem;

- kultūras finansējumā, vaideloša skeletu pasludinot par nacionālo svētumu, izstādot Gaismas pils priekšnamā un par apglūnēšanu un pačamdīšanu paģērot no tūristiem un Totēļa adeptiem savu kripatu naudaspiepju;

- vienlaikus atrisinātos jautājums par svešzemnieku uzpasēšanu un totēlistu uzvaktēšanu, turklāt rastos jaunas, aumež noderīgas darbavietas pie biļešu andeles;

- mazāku gariņu kaulus un kauliņus var izmantot suvenīru ražošanā, bet no atlikumiem izgatavot kaulu miltus un atkal brangi pabarot strimalas vai nomēslot kādu tupeņu dobi.

Tādā kārtā Itkāzeme piedzīvos teju jau trūkt sākušās pārtikas pārpilnību, ekonomikas (par ekonomiku itkājaiņi sauca to, par ko viņiem nebija nekādas nojausmas) milzu uzplaukumu kopumā un tad uzreiz iestāsies vispārēja laimība. Valdīšana jau sagatavoja dekrētu par ārkārtas diešanas un daiņošanas pasākumu sarīkošanu šajā sakarā.

Un tā arī notikās, kā zināms, uz labu vien, uz labu vien.