bērnudārzs

manā izpildījumā.

Konkrēts pie tam.

Laikam pārāk maz komunicēju ar dzīviem cilvēkiem. No vienas puses pietrūkst brīžiem tās komunikācijas, jo kā tieku pie muldēšanas, nespēju apstāties. No otras - esmu tā pieradusi būt viena, ka nespēju otru cilvēku paciest ilgāk par kādu stundu, pusotru - tb tas ir limits manai spējai būt pieklājīgai, smaidīgai, pat, ja traucē kaut kādas lietas.

Un jā - izsalkums - pirms rodas izsalkums, velk uz kašķi. PAbarot un nekaitināt! :D

Un ir tās reizes, kad to visu lieliski apzinos, apzinos, ka tas ir izsalkums, kas velk uz kašķi un tas ir pms, kas velk uz pinkšķi, bet neko nevaru padarīt. "Negribu" - tas būtu īstais vārds. Jo nav tāda "nevaru", ir "negribu". Nespēju sevi piespiest. Paļaujoties, ka ar īstajiem cilvēkiem tas notiks dabiksi. Bet nu manā vecumā jau sen bija laiks apzināties, ka nekas nenotiks dabiski.

Bērnudārzs - es tak saku.