Kā būtu, ja būtu?

Kaut kā tā ir sanācis, ka manā kantorī otrdienas izceļas ar īpašu apcerīgumu un karstām diskusijām pie pusdienlaika kafijas tases. Šīs dienas tēma - pasaules gals. Ik pa laikam par to tiekam brīdināti visos iespējamos medijos. Krīze - ekonomiskā, sociālā un personiskā - un viss, kas ar to saistās. Ļaužu prātos nenorimst minējumi par to, kas tad tai pēdējā brīsniņā būtu tas svarīgākais.Tālākais tapis pateicoties šai diskusijai.

Vai atceraties, ko Rūdolfa Blaumaņa novelē "Nāves ēnā" nāves priekšnojautās uz ledus gabala visvairāk nožēloja 16-gadīgais Kārlēns? To, ka viņš tā pa īstam nekad nav bijis kopā ar sievieti. Kā jūs domājat, ko pirms pasaules pasaules bojāejas darītu cilvēki? Lūgtu Dievu? Nekā nebija! Visticamāk viņi mīlētos. Tieši tā vēsturiski cilvēki ir darījuši, izdzirdējuši par apokalipsi. Sekss mēra laikā. Un kurš var apgalvot, ka ceļš pie Dieva nav tieši tāds - caur seksuālām dziņām?

"Ņem no dzīves ko vari - tagad un tūlīt!", tāds bija kara laika libido sauklis. Kad nav garantijas par rītdienu, cilvēks aizrīdamies tver dzīvi. Un libido apliecina: esmu vēl dzīvs! Lai dzīvo neķītrība, miesaskāre un visu sociālo priekšstatu ignorēšana. Morāli un ētiku prāts tādos brīžos atlaiž no darba un atvaļinājumā dodas arī pats.

Jautāsiet - ko gribēju ar to pateikt?

Atvaļinājumu sezona rit pilnā sparā. Pasaules galu gan sola vēl joprojām, bet par krīzi (vismaz ekonomisko) pēdējā laikā arvien biežāk dzirdam, ka pārvarēta un viss iet uz augšu. Cerēsim.