Marss uz Veneras vai labāk otrādi?

Rakstu kā apcerējumu par tēmu, kuru aizskāra cienījamais vīrs JurisK savā DG „T-veida krustojums”. Savas pārdomas autors pabeidza ar tādu kā atvainošanos par saulainās nakts-dienas murgiem.

Nevajag atvainoties. Skats no cita redzes leņķa var dot negaidītas gaismēnas, kuru rotaļa var parādīt lietas un notikumus savādākā izpratnē. Lai arī tikai iluzorā vai teorētiskā.

Virsrakstā vajadzēja likt: „Valsts pārvaldes mehānisms laikmetu griežos nepieverot acis uz augstākā likumdevēja/izpildvaras dzimumu un ar to saistīto cilvēcisko faktoru.”

Izsenais stereotips ir valdnieks-vīrietis. Vel ilgi pirms Kristus. Viņš ir bijis vairāk vai mazāk veiksmīgs tautsaimnieks un karavadonis, reti kad sevī apvienojot abus veiksmes stāstus. Ir, protams, bijuši izņēmumi, taču viņu sasniegumus, parasti, nebūtībā ir aizlaiduši varas sceptera pārmantotāji.

Par piemēriem varētu uzskatīt Maķedonijas Aleksandru un Napoleonu Bonapartu.

Ja pirmā puiša gadījumā var teikt, ka viņš nešķieda savu enerģiju sieviešu virzienā, tad otrajam bija, kā lai to korektāk pasaka, viegli pataloģiska pieķeršanās Žozefīnei de Boarnē.

Pa brīdim vēstures aizkulises ir ļāvušas skatītājiem ieraudzīt sievietes, kurām ir bijusi šāda vai tāda ietekme uz konkrēto varas nesēju vīrieti.

Antīkās pasaules pīlāri Gajs Jūlijs Cēzars, Marks Antonijs un viņu starpā dalītā Kleopatra. Mēs tikai varam minēt kurš kuram bija marionete;

Francijas neskaitāmie Luiji un viņu favorītes. Spožākais pāris šajā plejādē Marija Antuanete un Luijs XVI. Nebijis Marijas, kas zin vai šim Luijam būtu nācies kļūt par Jozefa Ignācija Giljotēna izgudrojuma personīgo izmēģinātāju.

Izcilākais mūsu kādreizējās kaimiņvalsts Rečas Pospoļitas valdnieks Stefans Batorijs. Viņa dzīvē sievietei bija augšupejošā kravas lifta raksturs salīdzinot ar iepriekš aprakstitajiem kungiem. Mirušā karaļa Sigismunda II Augusta māsas Anna Jagellones laulības gulta bija tramplīns diviem poļu-lietuviešu valsts karaļiem – islaicīgi Henrikam Valuā, bet pēc tam pelnīti un stabili, šajā godā iesēdās Stefans Batorijs. Valsts un Eiropa no tā tikai ieguva.

Polijas karalis Augusts II Stiprais. Ārēji spožs, bet valstiski neveiksmīgs personāžs. Iespējams dēļ tā, ka puiša prāts, lielakoties, bija aizņemts ar meiteņu iedabūšanu zem deķa. Nozīmīgākais pienesums – pāris simti dažāda juridiskā statusa pēcnācēji.

Anglijas Henrijs VIII!!! Nepārspēts privāto un valstisko interešu miksētājs (ja pieņemam, ka karalim vispār ir privātās intereses)!!! 6 laulības!!! 2 no tām pārtraucis ar sievu nāvessodiem. Apbrīnoju sieviešu drosmi doties laulībā ar kandidātu, kuram bija šāds CV. Kaut gan viņām neviens viedokli īpaši neprasīja. Šīs šļuras vārdā nostaties pret Katoļu baznīcu (dibina Anglikāņu baznīcu un pasludina sevi par tās galvu) – tur bija jābut nopietnai motivācijai un visa Anglija pakļāvās.

Pēdējais Krievijas cars Nikolajs II. Sievai Aleksandrai (bijusī Hesenes-Darmštates princese Alise) bija depresīva ietekme uz jau tā ne pārāk dzīvespriecīgo imperatoru. Pasaules militāri-politiski-sociāli-ekonomiskie procesi pielika punktu Romanovu dinastijai bēdīgā veidā. Aleksandra, nešaubīgi, arī bija pie vainas Stolipina reformu bremzēšanā, kas, savukārt, neļāva mazināt šķiru pretrunas un radīja pateicīgu augsni vēlākajai boļševiku nākšanai pie varas.

Visi uzskaitītie piemēri ir variantam, kad absolūtisma hegemons ir vīrietis.

Un tagad, dārgo lasītāj, atcerēsimies slavenākās valdnieces sievietes.

Elizabete I, Anna un Viktorija Anglijā (Annas laikā Anglija kļūst par Apvienoto Lielbritānijas karalisti)

Katrīna I, Elizabete Petrovna, Anna Ioanovna un Katrīna II Krievijā.

Absolūtisms ir attiecināms uz Elizabeti I Anglijā un visām Krievijas kolēģēm.

Uz ko es velku??? Es gribu atgādināt, ka, šo meiteņu valdīšanas laikā, viņu pārvaldīto valstu ekonomika un politiskā ietekme gāja uz augšu (Katrīnu I neņemsim vērā dēļ īsā valdīšanas laika).

Kas tam bija par iemeslu?

Manuprāt parādība, kuru sauc par favorītismu. Valdnieces gultai ar neparedzamu intervālu cauri gāja zināmu spēju apveltīti vīrieši. Šo kungu pienesums bija ne tikai valdnieces miesaskāres apmierināšana, bet vistiešākā imperatores gribas nešana un realizēšana militārajā, politiskajā un ekonomikas laukā. Pie tam viņiem bija iespēja lobēt savas idejas un virzīt imperatores gala lēmumu. Tāds tolaiku brainstorm ar gultas pieskaņu. Shēma strādāja teicami, izņemot Annas Ioanovnas gadījumu. Nelaime tā, ka viņai praktiski bija tikai viens favorīts valdīšanas laikā – Ernsts Johans Bīrons.

Morāle – jo vairāk partneru, jo lielāka iespēja atlasīt cienīgus eksemplārus, pasmelt no tiem sakarīgas idejas (ja tādas ir) un vel nodarbināt tos šo ideju realizācijā. Pie tam motivējot ne tikai ar amatu, pakāpi un naudu. Sievietes intīmajai labvēlībai ir liels spēks. Sievietes-imperatores intīmās labvēlības spēks ieceļ Dieva kārtā. Spēj tik izpausties un neiekrist ar seju dubļos.

Ja varas ģenitālijas un to emocioālie vadības centri strādā valsts labā, tad vezums kustas uz priekšu jautrāk.

Tāds nu man sanāca atskats uz vēsturi.

Ģenerālā doma – tādai mikrovalstij kā Latvijai parlamentārā republika ir smagnējs un neefektīgs mehānisms. Dozēta varas nodošana vienas personas rokās būtu attaisnots eksperiments, jo sliktāk diez vai būs. Labāk, ka šī persona ir sieviete. Viņas ir gudras. Favorītisms diez vai ies cauri – 4. vara noknābās šo visnotaļ pozitīvo institūtu.

Domājat murgs?!

Atcerieties, ka visefektīgākais uz kolektīvo labumu strādājošais mehānisms ir bišu strops. Tur centrālā ir mamma. Bišu puikas savu padara godam un..., njāāāā... ir viena nepatīkama blakne...

Bet mēs taču runājam par valsti :)