Komēdija /Pateicoties Lidijai Dombrovskai

Tramvajā, uz mājām braucot, es sāku novērot cilvēkus. Un pēkšņi galvā iešāvās, ka varbūt daudzi no braucējiem nemaz nevēlētos no tramvaja izkāpt. Tik braukt un braukt tālāk un tālāk, par ikdienas rūpēm nedomājot.

- Komēdija par braukšanu tramvajā?

-Jā. Par tramvaja vadītāju, kura braucot sapņo, ka vada lidkuģi.

- Bet tā taču nav komēdija, mēs tak visi par kaut ko fantazējam. Domu lidojumi ir parasta lieta.

- Piestātnes nosaucot, tramvaja vadītāja sāk lietot planētu vārdus un to atrašanās vietas kosmosā. Krišjāņa Barona un Matīsa ielas stūrī viņa pēkšņi paziņoja: Pēdējā pietura Lielā Suņa - Canis Major zvaigžņu zīmē līdz Sīriusa sasniegšanai, kur visiem jāizkāpj.

Tad kāds no pasažieriem: - Esmu iekāpis nepareizā tramvajā. Kurš numurs iet uz Paradīzi?

Tramvaja vadītāja: - Pie Dieviņa vēl par ātru, vispirms uz Sīriusu.

- Tad jākāpj ārā. Es gribu uz Antarktiku.

- Es uz Pārpilnības zemi, kur visiem labi. Jā, jā, turpu, turpu, - pasažieri kliedza.

- Ja tā, tad tālāk nebrauksim, - vadītāja iesaucās un, savu vietu atstājusi, iegāja vagonā pie braucējiem. Visi sēž kā sastinguši.

Bet ar to tas gabals nebeidzas. Tas tik ir pirmais cēliens. Otrajā pasažieri sakaujas... Domā, ka pazaudējuši galvas. Tad apķeras, ka vienas galvas vietā tiem ir vairākas un visas sāp. Tas, protams, ir viņu fantāzijā. Trešajā cēlienā tramvaja vadītāja sāk dziedāt un pasažieri priecīgi piebalso. Dziesma skan puslīdz harmoniski. Tā ir par kādu rūķīti, kas pēkšņi iesācis augt un izaug par milzi stiprinieku.

- Un tramvaja vadītāja? Kā tas stāsts īsti beidzas?

- Dziesmu dziedot, viņa pēkšņi atskārst, ka viņas sirdi skārusi kāda atblāzma, un viņa aiziet atpakaļ un savu vietu, lai tramvaju vadītu dziedādama. Traukties rītdienai pretim. Bet arī šīdiena ir svarīga. Kāds tramvajs kaukdams dodas pa ielām tālāk un tālāk...