es dzīvoju skatlogā...Es dzīvoju skatlogā. Nē, ne tādā skatlogā, kā veikalam, kur sastādītas dīvaini baisas figūras ar vairāk vai mazāk pievilcīgiem apģērba gabaliem. Mans skatlogs ir milzu logs, pa kuru mani vēro mežs. Priedes ir sastājušās rindā pēc auguma, kā mums bērnībā lika stāvēt fizkultūras stundā. Es nevarēju ciest to stādīšanu pēc auguma, jo biju ļoti gara. Vispār tagad man tas patīk, bet lielāko daļu bērnības un arī nelielu daļu jaunības nemitīgi domāju, kādēļ, kādēļ, kādēļ esmu tik ļoti izaugusi. To šausmīgi garo sajūtu pastiprināja apstāklis, ka vienīgais zēns, kas man patiešām patika, strauji atpalika no manis augumā un mūsu draudzība, var teikt, spiestā kārtā beidzās. Tiešām muļķīgi, ja draudzību izjauc nevis kādas domstarpības, nesaskaņas, vai kaut vai kaimiņu Anniņa, bet tik nepārvarama lieta, kā mans milzīgais augums. Pilnīgi tāds kā force major, vai kā viņu tur pareizi raksta. Bet tā bija tikai atkāpe no galvenā. Un galvenais ir meža vērošana skatlogā, un mākoņu nemitīgās plūsmas vērošana. Putnu vērošana, kas patlaban ir ļoti populāra, man kaut kā nesanāk, jo viņi te reti parādās. Šovakar viens neliels bija netālu nosēdies mazā pīlādzītī, bet man tiešām nav ne jausmas, kas tas par eksemplāru. Viņš arī neizdvesa nekādas skaņas, pēc kurām varbūt to varētu noteikt. Tikai tā lēkāja pa pīlādzīša zariņiem. Tāds pelēks. Bet ne zvirbulis, jo tos es pazīstu. Tos un vēl baložus. Nu labi, zīlītes arī. Bet tos jau pazīst katrs. No putniem te ir darīšana tikai ar dzeguzi, kas kūko kā traka. Esmu kaut kur dzirdējusi, ka dzeguzēm jākūko tikai līdz jāņiem, bet nu jau Pēteri pagājuši un šī nemitējas kūkot! Prasīju nu jau divām vecām tantēm, ko tas varētu nozīmēt, bet viņas arī to nezin, laikam nav pietiekoši vecas. Atkal atkāpe. Es esmu atkāpju meistare. Es varu sākt stāstu par kaut ko vienu, bet pēkšņi manas domas pieķeras kādam sīkam impulsam un aizplūst pavisam sāņus. Un ja vēl es viņām to ļauju, tad šī aizplūde var pieņemt lielākus izmērus nekā sākotnējais stāsta kodols. Bet īstenībā, ko tad es jaunu varu pateikt par šiem mākoņiem, kas nemitīgi maina krāsu no gaiši violetīgi pelēkiem līdz nu jau pavisam piesātinātam, ļoti skaistam pelnu pelēkam tonim, kuru caurauž vēl dažas gaišas svītras no aizejošās dienas. Līdz melnai krāsai šie mākoņi netiks vēl kādu mēnesi vismaz. Ir jūnijs un īsti nevar saprast, vai tā ir vakara atblāzma vai jau rītdienas iekrāsošanās. To es nesaprotu tādēļ, ka debess pušu noteikšana nav mana stiprā puse. Kaut gan šeit tas ir vienkāršāk par vienkāršu- ir taču jūra un jūra- tie ir rietumi! Skaidrs, tā tomēr ir vakardienas krāsa. Nuja, tā jau man arī likās. Pamazām man iepatikusies šī dzīve mežā. To es tiešām nebūtu domājusi. Par sevi. Izrādās, esmu brīnumu pilna. Vienmēr esmu uzskatījusi , ka man der tikai pilsētas dzīve. Veikali, kafejnīcas utt. Staigāt tikai pa ielām laternu gaismā... |
