Mans draugsEs nāku pie tevis pasērst, mans pelēkais laukakmeni,
Uz tavas muguras pasildīt pēdas, rīta rasā nosalušās,
Pieglaust pie tevis vaigu un noglāstīt ķērpju krēpes,
Apseglot gubu mākoni un aizauļot zaļās mētrās.
Tur, kur es pārvēršos taurenī-krāšņā un vieglā kā pūka,
Noreibstu ziedu skavās un iekrītu smaržu krūkā,
Dzeru burvju nektāru - malkiem izslāpušiem,
Izplešu spārnus un ļaujos, sapņiem, kas aizmirsušies.
Ak, mans pelēkais draugs,tas nekas ,ka tavs vaigs tik raupjš,
Toties zinu katru rētu ,visu pazīst pieskāriens mans,
Katru dienu, mugurā tavā , mana sirds sevī klusi glabā,
Lai pie tevis atkal nāktu - apseglot mākoni kādu |
