Tu teici man... Tu teici man, ka vasara jau pusē
un pļavās baltas margrietiņas zied,
ka balo jasmīni un dzeguze sen klusē,
ka saule savā debesspusē riet. Es atbildēju tev, ka viss vien sākas,
jo dzērves tīrumos bez mitas kliedz,
un manas rudzpuķes, nez, kā tas nākas,
vēl zied un zied. Vien, lūdzu, neaiztiec! Tik zils mans lauks! Es ziedus apmīļoju
un lūdzos klusi, lai tie neaizmieg,
bet savus sapņus kautri izdaiļoju
ar baltām vīgriezēm, kas smaržodamas snieg. Un tomēr, ja tu sailgosies manis,
es varbūt atļaušu tev rudzupuķēs brist.
Tās bites, kas starp ziediem klusi sanēs,
es palūgšu, lai neļauj grēkā krist. Tu teici man, ka vasara jau pusē,
bet tas nekas - mēs šodien rudzpuķēs!
Vēl nerunā! Vien mirkli, lūdzu, klusē!
Lai bites nedusmo, ja apmaldāmies mēs . /Laimdota Vištarte/ |
